“Cauri visām redzamībā un neredzamībā saglabātajām lietām un jūtām es vīdu kā cits cilvēks, un ar to citu es vēlos iepazīties. Paslēptuvē pie tā cita ir aizbēdzis tas, ko es rakstu, un tas, kāpēc es vēl aizvien esmu.”
Pavisam, pavisam svaigas vēsmas rodamas Jāņa Rozes grāmatnīcu plauktos, kurus tikai īsu brīdi rotā fantastiskā somu rakstnieces Rītas Jalonenas grāmata Skaidrums. Grāmatu uzreiz gribas paņemt rokā, ne tikai lai pāršķirstītu un apskatītu, kas tad īsti tajā skaidrumā ir noslēpies, bet arī, lai aptaustītu to no visām pusēm, jo skaidrums nenoliedzami piesaista ar savu neparasto vāka dizainu. Pateicoties visiem debesu spīdekļiem, kuri tīši vai netīši nostājušies par labu man, arī man pašai bija gan iespēja aptaustīt, gan ielūkoties tajā, kas slēpjas aiz skaidruma vāciņiem. Un, ziniet, tas bija skaudri, spēcīgi, aizkustinoši, skaisti.
Rīta Jalonena (Riita Jalonen) ir somu rakstniece, kura raksta grāmatas ne tikai pieaugušajiem, bet arī bērniem. Romāns Skaidrums ir rakstnieces divpadsmitais romāns. Par šī romāna vadmotīvu ņemti jaunzēlandiešu rakstnieces Dženetas Freimas neparasti rūgtie un nepagurstoši izaicinošie dzīves līkloči. Savās grāmatās Rīta Jalonena meklē savu atspulgu, un, lai cik pārsteidzoši tas nebūtu, daļu no tā atradusi jaunzēlandiešu rakstniecē, par kuras eksistenci nejauši uzzinājusi teju pirms divdesmit pieciem gadiem, kad vēl nepavisam nenojauta, cik ļoti intensīvi Dženetas Freimas biogrāfija ietekmēs pašu, lai pēc divdesmit gadiem taptu meistardarbs. (No somu valodas tulkojusi Maima Grīnberga; Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds)
“Dažus mirkļus es gribu aizmirst un dažus paturēt pie sevis, taču ne saplūst vienā attēlā, laba un slikta dzīve, abās rokās neglītais un skaistais, sāpju pretstats ir prieks, skumjām nav pretstata. Skumjas ir vientuļais ceļinieks, tām obligāti jāatrod savs ceļš.”
Kā jau minēju iepriekš, romāna pamatā ir jaunzēlandiešu rakstnieces Dženetas Freimas skarbais dzīves stāsts, kurš vienlaicīgi ieved ne tikai ārkārtīgi dziļu domu strāvojumā, bet arī ļauj ielūkoties, un, pateicoties autores dzīvajai valodai un spējai vārdus salikt to īstajās vietās, arī nedaudz iejusties tajā, kas notiek ar cilvēku, kuram tiek uzstādīta baismīga diagnoze, no kuras ik viens cilvēks baidās kā no bubuļa – šizofrēnija.
“Kopā ar mani tajā pašā laikā būtu vajadzējis piedzimt arī otram cilvēkam. (…) Mēs kopā bijām auguši mātes dzemdē, taču viņš, kurš būtu kļuvis par manu brāli, nomira jau pašā sākumā. Viņš atkāpās un atdeva dzīvību man. Nāvi es iepazinu jau dzemdē.”
Tas, kādu bērnību mēs piedzīvojam, lielā mērā ietekmē visu mūsu turpmāko dzīvi. Iespaidi, kurus mēs gūstam, dzīves mācības, vilšanās, traģēdijas, vai gluži pretēji, laimības mirkļi, gribot negribot kļūst par mūsu turpmākās dzīves iedīgli. Tikai mēs paši nosakām spēku, kurš ir mūsu rokās, spēku, ar kuru varam virzīt lietas citā gultnē, lai mainīto nākotni, lai mainītu to, kas kopā ar mums ir šūpulī likts.
“Kad domāju par māti, domāju par Sīklifas psihiatrisko slimnīcu, kurā nevajadzēja nonākt nevienam no viņas bērniem. Tomēr māte parakstīja piekrišanas papīrus.”
Dženetas bērnība paiet zaudējumu pilnā gaisotnē, kas nenoliedzami, ietekmē turpmāko darbību kopumu, un tikai ierušināšanās savā pasaulē, kļūst par glābiņu. Taču katrs pārbaudījums, kurš nāk pār Dženetas jau tā pretrunīgo dzīvi, nāk Dženetai esot nesagatavotai, tādējādi ar katru reizi sitot pa saules pinumu arvien skaudrāk un skaudrāk. Tas noved Freimas jaunkundzi vietā, kas kļūst par viņas elli zemes virsū. Psihiatriskajā slimnīcā. Vietā, kurā pacienti ir nepieciešami kā ēst. Vietā, kur šie nožēlojamie, ieskaitot Dženetu, kļūst par upuriem medicīnas personālam, kļūst par dzīviem mērķiem, un to nesaudzīgie likteņi, top par pamatīgu virzītājspēku notikumiem, kurus Dženeta labprātāk izdzēstu no savas atmiņas, tomēr tas nav iespējams. Tās ierūsējušas sēž kādā no atmiņu plauktiņiem, lai visnepiemērotākajos brīžos par sevi atgādinātu atkal un atkal. Taču Dženeta šo elli pelnījusi nebija.
“Viņa katru reizi vaicāja, vai man ir ļoti bail. Un es vienmēr vienādi atbildēju, ka man ir bail te sajukt prātā.”
Daļa no Dženetas pretojās slimībai, taču daļa to pieņēma, uzsūca sevī kā sūklis, kurš izslāpis pēc ūdens. Šī daļa Dženetas ar to vienkārši saauga. Šī daļa Dženetas vienkārši iemācījās tā būt. Šī iemesla dēļ nāve šķita kā vienīgais racionālais risinājums. Starp citu, nāves tēma skaidrumu caurvij nemitīgi. Brīžiem šķita, ka nāve vairs nespēs kļūt vēl nenopietnāka, kā šajā grāmatā. Taču šajos zaļajos vākos tā ir līdz saknēm klātesoša. Tā kļūst ikdienišķa un pašsaprotama kā šķavas pēc sakairināta deguna.
“Es spēju rakstīt tikai cerības dēļ, ne naida vai baiļu. Tas, kurš rakstot ir pieredzējis skaidrumu un redzējis, kā no melna laika atdalās gaisma, vārdu spēku nevar aizmirst.”
Skaidrums ir ārkārtīgi emocionāli smaga, bet absolūti burvīga grāmata. Rakstniece kā mākslinieks ar otu uz audekla spēj uzburt dzīvas ainas, daloties gan ar sāpēm, gan prieku. Izmisumu un trauksmi. Samierināšanos. Vārds skaidrums, kā saka pati rakstniece, sevī iemieso cerību doto spēku. Un šo spēku dod tieši rakstīšana. Raksti, kad tev ir grūti, raksti, kad tev ir skumji, raksti, kad esi laimīgs, raksti, kad emocijas gāžas pār tavu domu grāpjiem kā uz uguns atstāta un nepieskatīta zupa. Raksti uz piezīmju lapām, raksti brīvajās vietās grāmatu lapās, raksti uz norasojušām logu rūtīm. Raksti, jo tas atbrīvo. Raksti, jo tas dziedē.
Dženetas Freimas dzīves traģēdijas nav iespējams sapaijāt mazākas. Taču, lasot šo romānu, ir iespēja ielūkoties bezgala sāpīgā liktenī. Lasot šo romānu, ir iespēja redzēt, kā rakstīšana spēj izglābt no teju neglābjamā. Lasot šo romānu, ir iespēja redzēt, kā cilvēks pats kļūst par sava nama noteicēju, ar tiesībām atvērt un aizvērt durvis uz tumsu, kad vien tas ir nepieciešams.