“Un te pēkšņi pāri tai visai ellei pārlaidās balodis.”
Grāmatu anotācijas grāmatnīcās vai citās publiskās vietās baidos lasīt. Tieši tā iemesla pēc, ka reizēm jau paši grāmatu apraksti mēdz būt tik skaisti un sāpīgi, ka pat nemanot, no acs kaktiņiem, kā krātiņā turētas, izsalkušas lauvas, izlaužas mazas asaru tērcītes un pakrūtē nedaudz iesmeldzas. Grāmatu anotācijas grāmatnīcās vai citās publiskās vietās baidos lasīt tieši tā iemesla pēc, ka tādos brīžos, augstāk minētajos, ir jāizdomā, kur likt savas piesarkušās acis un stīvais ķermenis, kuru pārņēmis īsais, bet smeldzošais grāmatas vēstījums. Šo publisko raudāšanu ierasti es aizstāju ar apraudāšanos pie datora ekrāna, kad tās pašas pāris rindiņas grāmatas apraksta, kuras kā bites dzēliens, atradīs visjūtīgāko vietu, kurā iedēstīt savu nomiršanu, izlasu grāmatnīcu mājaslapās. Viena no tādām pēdējām reizēm bija tad, kad lasīju anotāciju Jāņa Rozes grāmatnīcas mājaslapā par grāmatu Balodis un zēns. Jau tajā brīdī sapratu, ka mūsu sastapšanās būs neizbēgama, mana un šīs grāmatas. Taču, pateicoties Jāņa Rozes apgādam, tas notika ātrāk, nekā biju iedomājusies. Un nākamā reize, kad šīs grāmatas dēļ apraudājos, bija automašīnā, kad tajā atgriezos tik tikko no grāmatnīcas, taču jau kopā ar savu Balodis un zēns eksemplāru. Bet tādas mazas apraudāšanās šīs grāmatas dēļ būs vēl daudz. Tikai to es vēl nezināju. Tikai iztālēm nojautu.
“Viņa acis skatījušas to, ko manas nav redzējušas. Viņa ausis dzirdējušas, manas saklausīja vien atbalsis. Viņa smadzenes bija atmiņu krātuve, bet manas spēja tikai iztēloties.”
Meirs Šalevs ir ievērojams Izraēlas rakstnieks. Rakstniecībai pievērsies vien četrdesmit gadu vecumā, bet tas nav liedzis sarakstīt ne tikai daudzas augsti novērtētas bērnu grāmatas, reliģiska rakstura darbus, bet arī astoņus romānus, no kuriem viens saņēmis arī augstāko Izraēlas literāro apbalvojumu – Brennera balvu – tieši tas, kura muguru nu vēroju savā grāmatu plauktā. Meirs Šalevs ir viens no Izraēlas veiksmīgākajiem rakstniekiem, taču diemžēl ne pazīstamākais ārpus savas valsts robežām. Šajā ziņā Šalevu apsteidz paša tautietis Dāvids Grosmans, kurš ir slavenā romāna Bārā ienāk zirgs (Jāņa Rozes apgāds) autors.
“Tagad es vairs īsti nezināju, kāds bija šo atmiņu uzplūda īstais iemesls: visi šie vārdi, dzēriens, es pats, tēli no viņa atmiņām. Kas noticis patiesībā un kas bija viņa atmiņu augļi?”
Pirms beidzot ķeros klāt tam, ko sevī slēpj šīs grāmatas 384 lappuses, vēlos mazliet pieskarties (atkal) tam, ko slēpj pats grāmatas vāks. Nezinu īsti, kā nosaukt to sentimentu, kas mani pēkšņi ķer un tur kā trieka, ikreiz, kad paņemu grāmatu rokā, bet man neizsakāmi patīk tas, kas redzams uz tās. Vairākas reizes pieķēru sevi vienkārši sēžam dīvānā, glāstot balodi, kas iegravēts uz grāmatas vāka, it kā vēlēdamās izglāstīt no tā ārā visu, ko tas slēpj aiz savas muguras. Izglāstīt to, ko tas slēpj iesprostotu zem šīs grāmatas vāka. Izglāstīt to, ko slēpj šis Lielais pelēkais. (No ivrita tulkojis Ilmārs Zvirgzds, mākslinieciskais noformējums: Gita Treice, Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2019)
“Tā ir cilvēka patiesā vērtība – nevis nauda, bet laiks.”
Romāns Balodis un zēns ietver un glabā sevī divus mīlestības stāstus. Tos šķir pieci gadu desmiti, un vienīgais, kas tos šķietami vieno, ir kaisle, ilgas, nezūdošā mīlestība. Taču patiesībā tos vieno, kas vairāk. Kaut kas prātam neaptverams. Kaut kas, kas pirmajā brīdī pēc izlasītā liek apstāties. Padomāt. Padomāt. Atgriezties un pārlasīt visu vēlreiz. Lai nosēžas. Lai iesakņojas visās saprāta šūniņās. Jo tas, ko mūsu acu priekšā uzbur autors, tas, kā viņš meistarīgi sasaistījis tos vienā veselumā, ir īsts brīnums.
“Viņš ir pietiekami pieaudzis, lai justu mīlestību, bet par jaunu, lai piedzīvotu vilšanos.”
Pirmā stāsta galvenie varoņi ir baložu kopēji. Zēns un meitene. Un pasta baloži, protams. Šis stāsts pierāda, ka ikviens var patiesi mīlēt, neatkarīgi no vecuma. Un vēl jo vairāk – justies mīlēts un spēt to novērtēt. Spēt novērtēt pat mazumiņu, ko viens var otram dot. Šis stāsts neaprobežojas tikai ar mīlestību un ilgām. Šis stāsts arī daudz pastāsta, palīdz izzināt un pierāda, ka pasta baložu nozīmi nav iespējams pārvērtēt. Tie visos laikos ir nesuši ziņas, pat neapzinoties, cik lielu postu, vai gluži pretēji, savu spārnu nestās ziņas slēpj. Patiesībā baloži ir tādi paši kā mēs. Tie kaujas savā starpā, tie ir spējīgi viens otru nodot, tos pat spēj ķert sirdstrieka, taču pats svarīgākais, kas cilvēkus vieno ar baložiem, ir ilgas pēc mājām. Tieši tāpat kā cilvēki, baloži vienmēr atgriežas mājās.
” – Nenovērs no tā savu skatienu, jo tas pazudīs aiz apvāršņa ātri vien, daudz ātrāk, nekā vari iedomāties. – Tas pazudīs skatam mirklī, kad to ieraudzīs tas, kurš to gaida.”
Šim mīlas stāstam punktu (patiesībā komatu) pieliek tieši balodis, kurš atnes ziņu. Ziņu, kurā nebūs ne jā, ne nē, ne melns, ne balts, ne silts, ne auksts. Ziņu, kas saraus gabalos, ziņu, kas atkal visu saliks pa gabaliņam kopā. Ziņu, kas vēstīs par zēna likteni. Likteni, kuram patika spēlēties. Likteni, kurš nevēlējās zēnu nodot nāvei ne tad, kad māte to pameta, nepaņemdama līdzi uz savu dzimto zemi, kur kļuva par koncentrācijas nometnes upuri, ne dienā, kad pamāte gāja bojā nelaimes gadījumā. Liktenis vēlējās nāves rokās zēnu atdot brīdī, kad jaunais putnu kopējs nosūtīs savu pēdējo balodi.
“Kas vispār cilvēkam ir vajadzīgs? Nekas daudz – kaut kas salds, ko apēst, labs stāsts, ko pastāstīt, laiks un vieta, un lai vāzē būtu gladiolas, divi draugi un divas kalna virsotnes, viena, uz kuras stāvēt, un otra, uz kuru lūkoties. Un divas acis, ar ko raudzīties debesīs un gaidīt.”
Otrs stāsts, kurš norisinās pēc piecdesmit gadiem, varētu pat teikt, ka ir vairāk savas vietas meklēšanas stāsts, nekā mīlas. Mīlestība, aizraušanās un kaisle šeit ir atliku likām, tomēr galvenā varoņa centienos atrast savu vietu, atrast savas mājas, šķiet, ir vairāk kaisles un degsmes, nekā varoņu attiecībās. Iespējams, ka šī, varētu pat teikt, apsēstība no varoņa puses ir tādēļ, ka jau kopš dzimšanas viņš nav spējis iederēties nekur. Pat ne savā ģimenē. Justies pilnīgam svešiniekam savā ģimenē, neatrast viņu atblāzmu ne savos sejas pantos, ne kustībās, ne runas veidā, tas lauž. Un uzreiz ir grūti pateikt, kurā virzienā. To parāda tikai laiks.
“Tā ir liela laime, ka ar gadiem zaudējam krietnu daļu atmiņu, citādi vecumā, kad vairs daudz ko nevar panest, plecos būtu pārāk liela nasta.”
Šos abus mīlestības stāstus autors ir salicis pa slāņiem, tie nevis seko viens otram kā lietus lāse lietus lāsei, bet viens otru pārklāj kā bezdievīgi gards rupjmaizes kārtojums. Lai arī reizēm tas ir traucēklis, šis romāns no tā tikai iegūst, jo ar nepacietību gribas doties tajā tālāk iekšā, lai drīzāk nonāktu pie atrisinājuma, kas liek asinīm uz brīdi apstāties, un tad atsākt riņķot arvien straujāk un straujāk ar jaunu jaudu. Šis romāns parāda, ka ikvienu dvēseli ir iespējams sadziedēt, neatkarīgi no tā, cik daudz un cik dziļi ir ievainojumi. Tomēr tas maina ikvienu. Maina uz neatgriešanos. Mēs varam būt tik stipri, cik vien iedomājamies, sevi esam, tomēr ir vētras, pēc kurām lūzt arī visstiprākie koki. Un tas arī ir. Uz neatgriešanos.