“Es vēlētos te palikt. Būt kopā ar mežu un eglēm. Klusumā. Manā dzīvē ir tik maz rāmu brīžu. Ap mani gandrīz vienmēr ir skaņu pasaule un cilvēki, kuriem mani nemitīgi vajag.” (Vēl tikai augusts)
Lielākoties cilvēkiem patīk pārsteigumi (nerunājot par tiem, kuri sagādā vilšanos un asaru tērces), taču dažreiz tie ir tik negaidīti, ka, lai savāktu savas domas (un sevi) atkal kopā, vajag mazliet uzspiest uz pauzes, apstādināt savu personīgo Zemeslodi, ieelpot un izelpot, izvest pastaigā suni, atnākt atpakaļ, iedzert tēju, lai īstajā brīdī atkal nostātos starta pozīcijā, tieši rokas stiepiena attālumā no play pogas. Pirmo reizi šādu pārsteigumu piedzīvoju pirms piecpadsmit (sešpadsmit (varbūt pat septiņpadsmit)) gadiem. Astoņu (deviņu) gadu vecumā, kad rudens gadatirgus loterijā laimēju divas meža pīles. Dzīvas, protams, ne uz cepamā papīra. Skaidrs, ka piedalīšanās loterijā palielina iespēju laimēt (smieklīgi, ne?), taču tajā vecumā tāds laimests man bija pamatīgs pārsteigums (un arīdzan pārdzīvojums – es taču gaidīju, ka laimēšu flomāsteru komplektu, vai labākajā gadījumā lietussargu). Tā mēs sēdējām uz soliņa, teju paša tirgus plača vidū, un nesapratām – kas mums tagad vienam ar otru jādara. Bijām uz pauzes. (Skaidrs, ka vēlāk pīles es nosaucu par Ansīti un Grietiņu (bez jebkādiem zemtekstiem, jo kā gan savādāk?) un tās nodzīvoja laimīgu dzīvi vecmammas lopu kūtī līdz pat sirmam vecumam. Pasakas beigas.) Pēdējo reizi šādu pārsteigumu piedzīvoju trešdienas vakarā, kad savā priekšā aizveru nule kā izlasīto Ramonas Indriksones Pāris metru zem ūdens.
“Augusta pēcpusdienā gaiss smaržoja pēc ērkšķogu lapām un kaut kā sērīga. Varbūt vasaras gala.” (Vēstule)
Ramonas Indriksones vārdu pirmo reizi ievēroju (iespējams tāpēc, ka iepriekš autore publicējusies zem pseidonīma), kad pētīju, kādus jaunus un gardus labumus piedāvā apgāds Zvaigzne ABC. Košais grāmatas vāks piesaistīja manu uzmanību, viens peles klikšķis un jau sastingusi lasīju, kas ir tas, kas slēpjas aiz šī vārda, aiz šī provokatīvā grāmatas vāka. Skaidrs bija viens – šī grāmata būs lielisks papildinājums ne tikai manai personīgajai bibliotēkai, bet arī manām lasītāja garšas kārpiņām, kuras ir tieši tik izlepušas, ka grib baudīt teju tikai to repertuāru, ko piedāvā biedri no Izcilo grāmatu grupas feisbukā. Ramonas Indriksones vārdu noteikti ir dzirdējuši tie, kuri, piemēram, savā pasta kastē katru mēnesi saņem laikrakstu konTEKSTS (es šomēnes nesaņēmu, “savu” eksemplāru nācās saņemt grāmatnīcā, pie kases, nopīkstinot savu gudro maksājumu karti, bet, Latvijas Pasts, gaidiet manu indīgo vēstuli savā elektroniskajā pasta kastē). Rakstnieces stāsti publicēti ne tikai manis jau pieminētajā laikrakstā konTEKSTS, bet arī laikrakstā Domuzīme, kā arī interneta vietnēs ¼ Satori un Punctum Magazine. Šī ir pirmā reize, kad visi iepriekš publicētie (un arī citi) stāsti raduši kopīgas mājas zem vieniem un tiem pašiem vāciņiem. Un šī ir pirmā reize, kad blogā rakstu atsauksmi par stāstu krājumu.
“”Rīt agri no rīta tētis pārnāks”. Nemanīju, ka istabā bija ienākusi mamma. Balss skanēja vienaldzīgi, pavisam gurdi, viņa apsēdās uz dīvāna un atbalstīja galvu pret spilvenu. Acis šauras kā mazas svītriņas nekustīgi vērās mūsu virzienā. Viņa man šķita ļoti savāda. Kā sastingusi glezna, no kuras nekad neizkāps.” (Pāris metru zem ūdens)
Ramona Indriksone ir rīdziniece, kura talantu, atstāt stāstus uzdrukātus uz papīra lapām, pamanījusi jau jaunībā, tomēr šo stāstu liktenis bija palikt tur, kur tie dzimuši – prom no visu acīm (un sirdīm). Vēlāk, strādājot bērnu krīzes centrā, uzkrātā pieredze pārtapusi stāstos, kurus nu bija lemts izlasīt ne tikai vienam vien acu un lūpu pārim. Un cik labi, ka tā! Grāmatā Pāris metru zem ūdens apkopoti 12 viens par otru lieliskāki stāsti, kuru darbs, acīmredzot, ir aizķert jebkura cilvēka dziļi (zem dvēseles māju kājslauķiem) noslēptās jūtas, tā, lai tās uzbango un norimst reizē. Visiem šiem stāstiem ir tik reālistiska aura, ka es, manuprāt, nekad nenoticētu, ka šie stāsti ir izdomāti. Ja nu tā tomēr ir, tad autorei mani izdevies meistarīgi aptīt ap pirkstu. Un varu derēt, ka tas notiks ar ikvienu, kurš atvērs grāmatas vākus, lai ienirtu pāris metru zem ūdens. (Izdevējs: apgāds Zvaigzne ABC, 2019)
“Bērnībā māte nereti mēdza teikt: “Galīgi aplam, nekas tev nesanāks, kāds neveikls bērns!” Tādās reizēs gribēju būt cita.” (Es gribēju būt cita)
Kad prātā domāju, kā pierakstīt visu tā, lai ieskicētu (un pakārdinātu topošos lasītājus) nedaudz to, kas slēpjas pēc tipogrāfijas krāsas smaržojošajās grāmatas lappusēs, sapratu – lai ielūkotos katrā stāstā, vienkārši nepietiks stundu (un virtuālās tintes), tāpēc, lai viss būtu pavisam godīgi, un es nevadītos tikai pēc sajūtām, izlozēju trīs stāstus no krājuma (paskatieties, cik nopietni es uztveru grāmatblogošanu, ha), kuru radītajos iespaidos padalīšos arī ar jums. Skaidrs ir viens – visiem stāstiem ir kaut kas kopīgs – to galvenie varoņi ir likteņa pabērni, cilvēki – kuriem dzīvē ir veicies mazāk nekā citiem, cilvēki, kuru ikdiena ir noraudzīties uz šādiem likteņa izmēģinājuma trusīšiem, uz šādiem pārbaudīsim, cik viens tāds nabaga cilvēks var nest uz saviem pleciem skumjas, sāpes, traģēdijas. Pats galvenais, kas iezīmējas visos stāstos – nekas nešķiet samākslots vai pārspīlēts. Tā patiešām notiek. Tikai mēs vairāmies to redzēt, vairāmies par to runāt. Bet šeit manā priekšā ir grāmata, kuras autore nepaliek vienaldzīga, gan caur mājieniem, gan tiešā konkrētā tekstā, ka pat viss nepateikties šķiet izstāstīts līdz pašam sīkumam.
“Laid Back dziesma “Sunshine reggae”spēji apraujas. Ilze mikrofonā siltā balsī stāsta par nākamo deju, kuras laikā ir jāmainās partneriem, jāatvadās, jāsastopas ar siltiem smaidiem, jāpateicas partnerim par īso deju un jāmeklē sev cits dejas biedrs. Tāpat kā dzīvē. “Viss ir kustībā. Viss ir mainīgs.””
Stāsts Baltais zilonis ir ar konkrētu mazuma piegaršu (labā nozīmē). Šis stāsts ir pelnījis tikt pārvērsts romānā (kā lielākā daļa no krājumā iekļautajiem darbiem). Stāstu caurvij ļoti sāpīga un nervu sistēmu paralizējoša tēma, kura parādoties sabiedrības redzeslokā, proti, kad mediji to izceļ dienasgaismā, šķiet, ka skar ikvienu dziļi personīgi, jo vienīgie komentāri, kuri atraduši mājvietu komentāru sadaļā zem šādiem rakstiem – aicinājumi uz linča tiesu. Autore ar šo stāstu izspēlē futbola maču, kurā spēle visu laiku norisinās starp vārtiem – uz viena no tiem ir uzraksts īstenība, uz otriem – galvenās varones iztēle (vai varbūt mana?). Bumba ir tuvu te vieniem, te otriem vārtiem, taču vārtu līniju nešķērso, bet varbūt tomēr? Ļoti psiholoģiski smags stāsts, kurš spiež galvu dziļāk plecos iekšā, uzmet zosādu uz rokām, kaut sēdi divos džemperos, grāmatu vienā, tējas krūzi otrā rokā. Interesanta šķiet arī stāsta nosaukuma izvēle. Zinot baltā ziloņa definīciju, neviļus gribas domāt, ka vai nu apzināt, vai neapzināti tas ir kļuvis par simbolu, kuru katrs nolasa pēc savām sajūtām. Ja tā tas patiešām ir, tad zosāda uz manām rokām ir atpakaļ.
Nākamā stāsta nosaukumus, par kura esību ļaušu jums apjaust, ir teju kā no Ziedoņa Krāsainajām pasakām iznācis. Oranžā. Sākotnēji šis stāsts publicēts laikrakstā Punctum Magazine ar nosaukumu Danaīda. Ja kādreiz kulturoloģijas stundās ir ne tikai gulēts vai skaitītas minūtes līdz šī pasākuma beigām, tad noteikti ir kaut kas dzirdēts par sengrieķu mitoloģiju un Danaīda meitām. Gari neizplūdīšu – ja ir vēlme, droši iegūglējiet, taču varu pateikt priekšā, ka šī mīta atšifrējums ir atkal un atkal darīt nekam nevajadzīgu darbu, kurš nenes pilnīgi nekādus “augļus”. Stāsta galvenā varone vairākkārt piedzīvo to, no kā cilvēka visvairāk baidās tajā laika posmā starp iemigšanu un pamošanos – miega paralīzi. Taču tam, kāpēc galvenās varones ķermeni laikā, kad jāsapņo vissaldākie sapņi, pārņem šis dēmons, kurš uzlādējas no bailēm, ir lielisks izskaidrojums – alkohols. Šis stāsts ir lielisks piemērs tam, ka ne vienmēr mēs varam atpazīt alkoholiķi tikai tīri vizuāli. Cilvēks var būt labi (pat ļoti izsmalcināti) ģērbies, ar izkoptu valodu, manierēm, taču brīdī, kad šī cilvēka lūpas savienojas ar alkohola molekulām, tiek atbrīvots tas dēmons, kurš caurām naktīm tur aizžņaugtu rīkli, tā, lai cilvēks vairs nespētu valdīt ne pār savu ķermeni, ne garu.
Trešais stāsts, kuram gribu pārskriet pāri, paņemot jūs aiz rokas, ir stāsts ar tādu pašu nosaukumu, kāds rotā grāmatas vāku – Pāris metru zem ūdens. Toreiz un Tagad. Šis atkal ir viens no stāstiem, kura turpinājumu es gribētu lasīt. Gribētu, lai autore apaudzē šo stāstu un izauklē kā romānu. Šis stāsts man personīgi šķita vistuvākais (negribu teikt vislabākais, jo tāda šajā grāmatā nav – visi ir vienlīdz lieliski), jo es kaut kā pēc pirmajiem pilsētas aprakstiem sapratu, kura ir tā pilsēta, kuras autoostā no autobusa tik tikko izkāpusi galvenā varone (un galveno varoni sauc Ulla, tāpat kā manu kaķi. Tā kā šeit vispār visi iepriekšējie komentāri ir lieki, ha). Es gadiem no autobusa izkāpu šajā autoostā, gadiem devos tajā pašā virzienā, gan ar kājām, gan tramvaju. Izkāpu tajā pašā pieturā, stāvēju tā paša tirgus laukuma vidū, apmeklēju to pašu baznīcu, iespējams, ka pat runāju ar to pašu mācītāju… autore šo stāstu (Tagad) ļāva tik labi vizualizēt, ka man pat uz brīdi šķita, ka es esmu galvenā varone, ne Ulla. Taču atpakaļmetiens uz Toreiz lika man saprast, ka stāsts joprojām ir par viņu – meiteni, ar salauztu bērnību.
“Tev nevajag daudz meklēt – tas, ko meklēsi, pats pienāks klāt…” (Kāpnes)
“Man ir sajūta, ka esmu piesiets, jo nevaru pakustēties,”- šie ir vārdi no stāsta Kāpnes, taču šķiet, ka par mani – no tā brīža, kad paņēmu rokās grāmatu, līdz brīdim, kad noliku to nost jau izlasītu sausu. Ramonas Indriksones stāsti ir ļoti niansēti, trāpīgi, tādi, kas pilnīgi noteikti sasniedz savu mērķi. Rakstniecei piemīt absolūta spēja tēlaini un vilinoši ietērpt savas domas vārdos. Lasītājs vienkārši nav spējīgs atrauties no šīs burvīgās vārdu simfonijas, kas sevī slēpj gan sāpes un vilšanos, gan cerības uz gaišāku nākotni.