Mērija Anna Šafere, Annija Barouza. Gērnsijas Literatūras un tupeņmizu pīrāga biedrība.

Mērija Anna Šafere, Annija Barouza. Gērnsijas Literatūras un tupeņmizu pīrāga biedrība.

“Lūk, kas mani valdzina lasot: grāmatā tevi ieinteresē kāds sīkums, un šis sīkums tevi aizved pie citas grāmatas, un vēl kāds nieciņš tajā aizved pie trešās grāmatas. Tā ir ģeometriskā progresija – gals nemaz nav saredzams, un tam nav cita iemesla kā vien vistīrākā labpatika.”

Vakar no rīta, vedot bērnu uz skolu (un tie ir teju apaļi piecdesmit kilometri “turpunatpakaļ” kopā ņemti (tik daudz manas matemātikas spējas man ļauj sarēķiņāt)), domāju, kā iesākt šo bloga ierakstu. Skaidrs, ka tā vienkārši ņemt aiz rokas un vest taisni iekšā svešos cilvēkos (un dažos draugos un radiniekos, kuri šo ierakstu lasīs tīras pieklājības vai nepāraujamu ģimenes saišu dēļ) nebūtu ne ētiski, ne pieklājīgi (un ne raksturīgi man). “Uzvilkšu jauno kleitu un ēdīšu kā vilks”, tā kādā no vēstulēm raksta grāmatas galvenā varone. Ar šādām sajūtām arī es pati ņēmu rokā šo grāmatu (uzvilku kleitu, kuru bērni vēl nebija paspējuši nosmērēt ar kartupeļu sacepumu, uzkrāsoju lūpas koši sarkanas, gluži kā brīdinājuma signālu, aplēju ar ūdeni tējas maisiņu, kas vientulīgi gulēja krūzes dibenā (vienvārdsakot – sataisījosuzgadsimtalasīšanu)), taču īstais lasīšanas brīdis tā arī nepienāca. Tā vietā pie manis ieradās slinkums (garā par mani mazliet vājākie cilvēki to sauc par rudens depresiju), pieprasīja likt galdā dažādus šokolādes un cepumveidīgos izstrādājumus, ēšanas pauzēs vārtīties dīvānā ar televizora pulti rokā, atkārtojot kaut ko līdzīgu krievu (tv kanālu) ruletei vai spēlēt galda tenisu kopā ar vīru. Taču visas attiecības reiz beidzas – gan tās, kas laimīgas mūžīgi mūžos līdz nāve šķirs, gan tās, kurām lemts beigties, pat pirmajam randiņam īsti nesākoties. Un beidzās arī šīs – uz saldu un sāļu našķu un dīvānā laiskošanos balstītās attiecības.

“Humors ir labākais paņēmiens, kā padarīt nepanesamo panesamu.”

Ja nu reiz jūsu dzīvē pienāk brīdis, kad visas manis ieteiktās (un Prusta “Zudušo laiku meklējot”) grāmatas ir izlasītas un nav ne mazākās jausmas, kuru grāmatu, kā nākamo ielaist savā dzīvē, iesaku izmēģināt feisbuka grāmatu diskusiju grupu – Izcilas grāmatas (jau kādas simtu trīs reizes esmu šo grupu pieminējusi un kā izrādās vēl nav gana). Tur arī pamanīju šo – apgāda Zvaigzne ABC izdoto grāmatu (kuru man vairāk gribas saukt par dārgumu) – Gērnsijas Literatūras un tupeņmizu pīrāga biedrība . Ir diezgan grūti nepamanīt grāmatu ar šādu nosaukumu. Pat tad, ja abas acis ir cieši aizvērtas. Otra lieta, ko noteikti nevar nepamanīt, ja tas uzrakstīts uz grāmatas – tulkotājas Silvijas Brices vārds. Ja pirms grāmatas nosaukuma izlasīšanas visupirms izlasāt šo vārdu un uzvārdu, skaidrs ir viens – bez ierunām grāmata jāliek padusē (un nav svarīgi, kur tobrīd atrodaties – grāmatnīcā vai bibliotēkā, vai pie drauga grāmatu skapja), jāiet mājās un jānododas gardai tās baudīšanai. Vismaz tā līdz šim esmu darījusi es, atstiepjot mājās Silvijas Brices tulkotās grāmatas (Jūras sāļums, Starp pelēkiem toņiem, Un kalni atbalsoja un daudzas, daudzas citas, kuru uzskaitījumam kā vienmēr iekš iekavām nepietiek vietas) no visām augstāk minētajām vietām. Tas, ko tulkotājai ir izdevies atdzīvināt šīs grāmatas tekstā, ir kaut kas neaprakstāms. Latviešu valodas tekstā ieaust tik daudz pavedienu mierīgajā angļu stilā un manierē – ja tas nav talants, tad es nezinu, kas ir. (No angļu valodas tulkojusi Silvija Brice; Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2019)

“Ja kāds sajūt dziļas simpātijas pret iepriekš nepazītu cilvēku vai parādību, tad raida pasaulē īpaša veida enerģiju, kura “nes augļus”.”

Tie, kas šo grāmatu jau reiz ir lasījuši, taču tik un tā iemaldījušies šai manā grāmatu pārdomu mudžeklī, zinās, ka šīs grāmatas latviskais tulkojums pirmo reizi pie lasītājiem nonāca jau 2012. gadā, taču šogad, pateicoties tam, ka šis stāsts nu baudāms arī vizuāli (The Guernsey Literary and Potato Peel Pie Society), ne vairs tikai tekstuāli, Zvaigzne ABC šai grāmatai ļāvusi piedzimt otro reizi. Un līdz ar šo otro reizi, viens no grāmatas eksemplāriem iekritis arī manā klēpī (un sirdī). Grāmatas lapas no abām pusēm apņēmuši ne ierastie cietie, bet gan mīkstie vāki, savukārt pašu vāku rotā filmas galvenie varoņi – Džuljeta (ne tā no Šekspīra) un Dosijs (Lily James; Michiel Huisman). Grāmatas autores gan joprojām nemainīgas – rakstnieces Mērija Anna Šafere (Mary Ann Shaffer), kuras mūža sapnis bijis uzrakstīt grāmatu, kura kādam patiktu tik ļoti, ka viņš vēlētos to publicēt un Annija Barouza (Annie Barrows), kura, palīdzot pabeigt Gērnsijas Literatūras un tupeņmizu pīrāga biedrību, palīdzējusi arī īstenot savas mātes māsas sapni par grāmatu. Tagad mēs varam būt pateicīgi ne tikai par to, ka kādam šī grāmata patikusi tik ļoti, ka tā tikusi ne tikai publicēta, bet arī tulkota latviešu valodā.

“Atbildību var dalīt tikai līdz zināmai robežai.”

Londona. 1946. gads. Jauna rakstniece Džuljeta Aštone, kura slavu ieguvusi, slēpjoties zem Izija Bikerstafa vārda. Izijs kļūst par sava veida Otrā Pasaules kara literatūras ikonu Apvienotajā Karalistē. Izijs raksta viegli un smalka humora caurstrāvoti, zobgalīgi pasniedzot daudzus kara notikumus kā pretindi londoniešu kara saindētajās dzīvēs. Karam un nepieciešamībai zoboties par drūmajām dienām pienāk gals, tāpēc Džuljeta nolemj Iziju Bikerstafu aprakt sešas pēdas zem zemes un atrast jaunu, rakstīšanas vērtu materiālu, kas izrādās grūtāks uzdevums nekā sākumā varētu šķist. Taču kādu dienu Džuljeta savā pasta kastē saņem vēstuli no Gērnsijas, kas uz mūžīgiem laikiem izmainīs ne tikai Džuljetas kā rakstnieces likteni, bet liks arī atteikties no visas iepriekšējās dzīves, atdodot savu dzīvi (un sirdi) Gērsnijai un tās iedzīvotājiem.

Sākas mēnešiem gara vēstuļu sarakste, kurā Džuljeta lēnām iepazīst Gērnsijas Literatūras un tupeņmizu pīrāga biedrības biedrus. Uzzina, kā un kāpēc radusies šī biedrība, kāpēc tās rašanās iemesli ir tik cieši saistīti ar Gērnsijas okupāciju. Uzzina, ko īsti biedrības biedriem nozīmē sāpīgās atmiņas par šo laiku. Uzzina, ko viņiem devusi atdošanās grāmatām. Kā smagā laikā palīdzību spēj sniegt līdzcilvēks. Kā smagā laikā palīdzību spēj sniegt grāmatas. Džuljeta vienu pēc otras saņem vēstules no Gērnsijas, kurās izklāstīti gan ticami, gan mazāk ticami stāsti par to, kas noticis okupācijas laikā, gan to, kā cilvēki cenšas pārdzīvot un aizmirst to, ko viņiem nodarījis karš. Džuljetai kļūst skaidrs, ka, lai uzrakstītu grāmatu par okupāciju Gērnsijā, nepietiek ar sēdēšanu bibliotēkā un statistikas ievākšanu par labības ražas datiem Gērnsijā. Džuljeta saprot, ka viņai ir jādodas turp. Jādodas turp un jāļauj nevis vēstulēm un kartotēkām izstāstīt Gērnsijas stāstu, bet jāļauj to izdarīt pašiem salas ļaudīm.

“Karš, kā zināms, saved kopā visnesaderīgākos ļaudis.”

Ar romāna tēliem lasītājs tiek iepazīstināts pamazām. Tikai ar laiku atklājas katras personas būtība. Stāsti ir emocionāli, aizkustinoši. Stāsti ir dzīvi. Tēli ir tik patiesi un sirsnīgi. Vēlējos, lai viņi ne tikai būtu īsti sava laika liecinieki, bet arī to, lai būtu pazinusi viņus pati. Ne brīdi nepameta sajūta, ka grāmatas varoņi ir patiesi eksistējuši. Īstāki par desu maizēm un tēju, kas lēnā garā pazuda, kamēr saruka arī lasāmo lappušu skaits. Taču ieraksts grāmatā, ka jebkura līdzība ar reālām personām ir pilnīgi nejauša, lika atkrist atpakaļ realitāte un saprast, ka vienīgais, kas šeit ir pavisam īsts, ir grāmatas eksemplārs un tas, ka tēja un desu maizes ir beigušās.

“Sešus gadus biju runājusi par karu, izdzīvojusi karu un ilgojusies veltīt savu uzmanību kaut kam citam. Bet tas ir tāpat kā vēlēties, lai es būtu kāds cits cilvēks. Karš tagad ir daļa no mūsu dzīvesstāsta un nav no tā izsvītrojams.”

Lai arī kādi nebūtu Gērnsijas ļaužu stāsti, gan tie ar humora pieskaņu, gan tie, kurus lasot jāķer pēc mutautiņa – visi stāsti kā viens nonāk pie Elizabetes Makennas – sievietes, kura palīdzējusi visiem Gērnsijas iedzīvotājiem, bet neviens nespēja palīdzēt viņai. Vienīgais, ko Elizabete pēc sevis ir atstājusi – meita, par kuras ģimeni kļuvusi tupeņmizu pīrāga biedrība. Džuljetai kļūst skaidrs, ka stāstu ir pārāk daudz, tie ir tik sīki sadrumstaloti kā drupaču kūka, un vienai grāmatai tas būs par daudz. Tāpēc jaunā rakstniece nolemj rakstīt par to, kur ved visu Gērnsijas ļaužu stāsti – Elizabeti.

“Karš vēl arvien turpinās, vai nav tiesa?”

Sākumā šķita, ka apjukšu bezgalīgajā vēstuļu okeānā un vārdu straumēs, kas plūst zem tā (romāns sastāv tikai un vienīgi no vēstulēm), taču, lēnām ielasoties tajā, sapratu, ka sarežģīta joprojām ir tikai matemātika un fizika. Sapratu, ka esmu iemīlējusies Gērnsijas ļaudīs. Gluži kā Džuljeta. Gribu viņus adoptēt. Un gribu viņu adoptēta būt. Un šie bezgalīgie dialogi vēstuļu formātā – vai maz kas skaistāks un romantiskāks ir izdomāts, ja runājam par rakstīto vārdu (pat ja lielākajā daļā vēstuļu līdz romantikai bija tik tālu, cik kāpurķēžu traktoram līdz vidusskolas balles karaļa titulam).

Lasot, vairākkārt centos valdīt asaras, bet no tā nebija jēgas. Tās bira viena pēc otras. Lauzās ārā ne tikai no acīm, bet arī no dvēseles (tieši tāpat, kā tas notiek, kad griež sīpolu). Un ne vienmēr šīs asaras bija ar sāļu un skumju piegaršu. Brīžiem nobira arī pa kādai saldai un humora pilnai asarai. Angļu stilā (tikai nepadomājiet, ka man pār vaigiem krita eklēri). Romānā aprakstītais laiks nav bijis mierīgs nevienam Eiropas zemes pleķītim. Tomēr šis ir stāsts par zvērībām, kuras tika pastrādātas uz Gērnsijas salas zemes. Šis ir stāsts par drosmi, mīlestību, ciešanām un izciešanu. Šis ir stāsts par grāmatām. Stāsts par visu, ko nedrīkst aizmirst un nedrīkst piedot.

Rētas izgaist, bet tas prasa mūžību…

“Varbūt grāmatām piemīt kāds slepens māju atrašanas instinkts, kas aizved tās pie īstajiem lasītājiem. Cik burvīgi būtu, ja tā būtu patiesība.”

Atpakaļ uz lapas augšu