Marjus Marcinkevičs. Lina Dūdaite (ilustrācijas). Svizis.

Marjus Marcinkevičs. Lina Dūdaite (ilustrācijas). Svizis.

“Kādā dzidrā ziemas dienā…”

Svizis ir īstens mūsu ģimenes dzīvojamās platības pētnieks. Ekspedīciju laikā atklājot ne tikai vietas, kurās, izņemot zirnekļus un to austos tīklus, sen neviens nav bijis, bet arī vietas, kuru eksistencei es joprojām nespēju noticēt. Tajā pat laikā Svizis paviesojies arī vannasistabā uz vannas malas, balansējot starp ūdens peldi un dejām uz flīžu grīdas. Baudījis princešu multfilmas, zvilnot dzīvojamās istabas dīvānā starp pusizēstām čipsu pakām un gardu muti notiesātu šokolādes konfekšu papīrīšiem. Pievienojies gan uz brokastu kafiju, gan citām vēderprieku baudīšanām mūsu ģimenes ēdiena svētnīcā. Izbraukājies ar līdzsvara riteni. Bijis galvenais viesis tējas ballītē. Divreiz. Karaokes vakarā pārliecinoši izpildījis Cip, cip cālīšus un Ziemassvētku priekšvakarā ticis pats pie sava džempera ar ziemeļbriedi. Vienvārdsakot, Svizis ir īsts mūsu ģimenes loceklis.

“Draugi vēroja, kā saule piesardzīgi, itin kā baidīdamās notraukt skaistās cepures, ripo pa koku galotnēm.”

Šobrīd (tikai tīrākās veiksmes (un dažādu mazu mazītiņu sakritībiņu dēļ)) manas rokas sasniegusi grāmata, kura ikreiz, tajās nonākot, ar vārdiem – atdod, tā ir mana – tiek no tām tūlīt pat izravēta kā balanda no biešu vagas. Skaidrs, ka manai divgadniecei līdz burtu pavēlniecei vēl mazliet jāpastiepjas, taču acīmredzot ilustrācijas ir tieši tik vērtas, lai cīņā par tām, stātos pretī pat savai radītājai (un ar to es domāju – MAN, jo par to, vai visumam ir tētis vai mamma, igauņu zinātnieki vēl nespēj vienoties, tādēļ atbildes uz tik eksistenciāliem jautājumiem būs nedaudz…jāuzgaida). Un patiesi. Redzot Svizi grāmatnīcas plauktā, prātā neviļus iezogas jautājums – kāpēc Svizis atrodas šeit, nevis, piemēram, pārtikas veikalā? Saldumu nodaļā. Uz Sviža vāka noteikti pietrūkst uzraksta, ka tā neapšaubāmi ir grāmata, ne pārtikas izstrādājums, no kura bojājas zobi vai paaugstinās holesterīna līmenis. Ilustrācijas ir tieši tik krēmīgas un gaisīgas. Lai kā tu censtos to nepieļaut, siekalas vienalga atradīs ceļu uz taviem lūpu kaktiņiem. To, ka tagad nestāstu aplamības, apliecina arī tas, ka vienīgais, ko vēl bez šīs grāmatas mana meita tik privātīpašnieciski sargā, ir saldumi.

“Tas KĀDS var būt KĀDS ĻOTI BĪSTAMS, tāds, kurš vienā kampienā var aprīt ne tikai Sivēnu, bet arī govi ar visām slidām.”

Lietuviešu rakstnieka Marjus Marcinkeviča un ilustratores Linas Dūdaites duets ir nevainojams. Latvieši teiktu – kā Nora Bumbiere un Viktors Lapčenoks. Pasaku stāstnieks un ilustrāciju burve radījuši lielisku mākslas darbu, pie kura kavēties grib bērni visos vecumos (tajā skaitā arī bērni, kuru vecums pārsniedz divdesmit viena gada robežu). Priecē, ka autors šīs pasaku grāmatas mērķauditorijas uzrunāšanai izvēlējies tēmas, kuras mazajiem cilvēkiem jācenšas apgūt pēc iespējas agrākā vecumā – draudzība un drosme baiļu pārvarēšanai. Lai šī lietuviešu pasaka, kura ir kā apliecinājums tam, ka, lai stātos pretī bailēm, nav nepieciešams bagātīgi aprīkots ekipējums (ja nu vienīgi opapa korķu viļķis) – vien īsta draudzība un kripatiņa drosmes, nonāktu arī mūsu mazo lasītāju grāmatu krātuvītēs, jāpateicas burvīgajai tulkotājai Dacei Meierei, kuras darbs kārtējo reizi neliek vilties. Tas ir kā dimants, kas nokritis no debesīm. Vajadzēs uzrakstīt par to dzejoli… (No lietuviešu valodas tulkojusi Dace Meiere; Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2019)

“Vajadzētu ar to Svizi sadraudzēties, jo mums, inteliģentiem zālēdājiem, kāds negants draugs allaž noder.”

Pasakas centrā ir draudzība. Draudzība starp Sivēnu un govi Adelaidu (vai esat kādreiz redzējuši govi ar tik skaistu vārdu?). Kādā dzidrā ziemas dienā, kad Sivēns nolemj baudīt tās priekus, dodoties pastaigā pa aizsaluša strauta izveidotu taciņu, kuru ieskāvuši koki sniega cepurēs, taisni nezināmajam pretī, Sivēns atduras pret aizsalušu ezeru. Mazajam Sivēnam uzreiz ir skaidrs, kas ar šādu nejauši atklātu brīnumu ir jādara (mums, no ziemas teju atradušajiem, drīz vairs nebūs ne jausmas, kā ziema lietojama). Ir jāslido! Sivēns ātri vien saprot, ka baudīt ziemas priekus vienam, ir pilnīgs neprāts, tāpēc Sivēnam uz ledus pievienojas Adelaida. Govs uz slidām (šajā brīdī jāpiedomā pie tiem, kuri jebkad agrāk ir teikuši vārdus : “kad pūcei aste ziedēs”, “kad zaļos sētas mieti”, “kad govis slidos”… jāpiedomā pie tiem un “lietām”, kuras noteikti ar ŠO pašu mirkli sāk piepildīties). Un izrādās, ka slidot spēj pat šķietami lempīgi dzīvnieki, ja vien ir uzticīgs plecs, uz kura atbalstīties. Taču abu draugu ziemas idilli pēc neilga laika izjauc kādas baisas būtnes parādīšanās. Būtnes, kuru no Sivēna un Adelaidas, šķir vien ledus kārta. Tas ir briesmonis, kas mājo ezera dzīlēs. Un pat ļoti iespējams, tā dzimtas saknes plešas tālu, tālu, dziļi, dziļi Āfrikas ūdeņos. Tas ir Svizis. Ko viņš te dara, pieplacis pie ezera ledus vāka? Ko viņš grib no Sivēna un Adelaidas? Vai apēst, uzdzerot saldo ezera ūdeni? Aprīt divus inteliģentus zālēdājus un divus slidu pārus? Vai varbūt draudzība ir tā, ko Svizis grib? Vai palīdzība… Abiem draugiem nu jāizlemj, kam ļauties – bailēm vai drosmei.

“Es viņam uzzīmēju āboliņlapu, sieru un puķi, bet viņš man – zivi un kaut ko nesaprotamu…”

Dzīve jau visu laiku rit starp bailēm un drosmi. No rīta mēs pamostamies, baidāmies no tā, ko nesīs diena. Vai tā būs satraukumu pilna? Vai varbūt laimības? Varbūt laimēsi loterijā? Vai no darba e-pasta klientam nejauši nosūtīsi savu pašbildi… Taču izejot pa guļamistabas, dzīvokļa, mājas, vai kāpņu telpas durvīm, izejot pretī savai dienai, saviem ieguvumiem un zaudējumiem, mēs apņemamies būt stipri. Mēs apņemamies būt drosmīgi. Apņemamies būt drosmīgi, neatkarīgi no tā, ko dzīve ir ieplānojusi mūsu sakarā. Un ir tik labi, ka ir kāds, kuru ņemt pie rokas. Vai tas ir draugs, mīļotais. Vai brālis, māsa. Un drosmi nevis dalīt, bet reizināt un kāpināt. Tikai mūsu varā ir izlemt, kādi iziesim pretī savai dienai – baiļu vai drosmes pilni.

Svizis ir neizsakāmi apburoša grāmata. Nav iespējams nesajust katrā grāmatas centimetrā (un pat milimetrā) ieguldīto mīlestību, kuru autoriem nav bijis žēl atdot mazajiem lasītājiem. Ir tik priecīgi, ka šim sirsnīgajam stāstam, kuram tik ļoti nevēlējos redzēt ne galu, ne malu (nu tā, lai šī pasaka un ilustrācijas turpinātos vēl ilgi iekš grāmatas vākiem), ir izdevies piepulcēties Jāņa Rozes apgāda 2019. gadā izdoto grāmatu sarakstam, lai dotu iespēju arī latviešu cilvēkbērniem saritināties šī stāsta burvībā.

“Beigas.”

Atpakaļ uz lapas augšu