Linda Šmite. Liedaga bērni.

Linda Šmite. Liedaga bērni.

“Es nespēju apturēt vēju, kad tas mani saldē vai gāž no kājām, bet varu mēģināt atrast pavēni. Katrā cilvēkā ir kaut kas labs. Skatīšu tikai to, un man sāpēs mazāk.”

Nevienā cilvēkā ļaunums nedzimst pats no sevis. Neizdzen savas saknes asinsvadu tīklojumā, kā lidmašīnu atstātie skrāpējumi debesīs iesakņojas Dieva mājvietas zilajos vārtos. Ļaunums nav ar likumu noteiktā kārtībā pasludināts par svarīgu dzīvību nodrošinošu orgānu, kuru nosedz kauli un miesa, sargājot no ārējiem kairinātājiem, lai neapsīkst. Neizdziest. Ļaunums nav balta maize, uz kuras ziest sviestu, uzmest siera šķēli un pirms norīšanas trīsdesmit reizes sakošļāt, lai neatstātu rētas uz barības vadā tikko veiktā eiroremonta sienām. Taču ar to nav gana, lai apturētu daža laba plosīšanas kāres slienas. Ļaunums kā transplants tiek ievadīts un iesprostots cilvēka ķermeņa mūros, lai izravētu visu labo, kas paspējis sākt dīgt, no sirdsapziņas mazdārziņa dobēm, atstājot vietu vien melnai tumsai, kuras saknes, kā spītīgas vara stieples, ielaužas dziļi zem zemes virsējās kārtas, saindējot dvēseli ar ļaunuma zīmoga krāsu. Un ļaunums, kuru glabā bērna, mazā cilvēka, ķermeņa mūri, ir visnežēlīgākais. Vissāpīgākais. Visnesaprotamākais. Visneārstējamākais. Bērni ir pieaugušo atspoguļi. Mazais (divkājainais) darvas piliens sacukurotajā medus mucā. Bērni ir kā tapetes, kas piesūcas ar visu, kas apkārt. Ar ceptas gaļas un tabakas smaržu, ar dusmām un klaigām. Asarām un vaimanām. Bet ne ar smiekliem. Skaļiem smaidiem. Liegiem glāstiem (jo kur gan jūs esat redzējuši tapetes, kas labprātīgi grib piesūkties ar labsajūtu). Mēs esam atbildīgi par to, kādi aug cilvēki, kurus esam laiduši pasaulē, ļaunuma neskartus. Taču ikdienībā par to aizmirstam. Izaug asinskāri suņi, kuri gatavi ikvienu, kurš nevēlas pakļauties bara instinktam, saplosīt ar saviem netaisnās tiesas žokļiem.

Cik rāma, cik pieglaimīga! Kā stienis jūra guļ pie Marīnas kājām. Debesu spogulis. Jūra un debesis – abas norunājušas mest mieru saviem auklējumiem – viļņiem un mākoņiem. (..) Viļņi un mākoņi kā iekonservēti. Nekas neliecina, ka pasaulē mīt sāpes, bailes un uztraukums. Arī tie ir iesālīti. Par akmeņiem nemaz nerunājot! Tie allažiņ nepārspēti miera mikas. Mūžīgie pensionāri.

Ar rakstnieci Lindu Šmiti starp grāmatu vākiem esmu tikusies jau agrāk. Tas bija Rainītis, kuram rakstniece lika atvērt man savu sirdi, lai tajā ielaistu mazo puisēnu – astoņgadīgu cilvēkbērnu, kuram līdz cilvēkbērnam ir kā lietus lāšu piedzītām asfalta grambām līdz pārpasaulīgu vēju sabangotam okeānam. Tāpēc, ka Rainītis ir atšķirīgs, kaut gribētu būt tāds pats kā citi. Citi, kam ir tiesības uz pasakām, sapņiem, smiekliem, priekiem, niekiem, mammu, tēti. Īstiem. Muļķīgi īstiem. Kaut vai tikai aiz pienākuma. Bet nav. – toreiz es ar sāpēm vagoju vārdus WordPress’a tekstu drukātavā par grāmatu, kura bija atstājusi uz manām rokām zosādu (un joprojām ir, kad par to atceros). Šoreiz mūs kopā saveda cits dzīves nepieņemtais. Piektklasniece Marīna – mūsainā meitene ar šķidro bizi pār kreiso plecu. Šai pasaulei nepiederīgā, izraidāmā, atstumjamā, nosodāmā, nepieņemamā, promsūtāmā. Neputns. Linda Šmite ir ne tikai rakstniece, bet arī skolotāja, kurai izdevies ieraudzīt to, ko citi skolotāji veikli pamanās neievērot. Taču ievērojot, uzreiz aizmirst. Neievērot (un aizmirst) to, cik negaidīti pārsteidzošs var būt skolas solā sēdošais bērns. Un par to stāsta arī Liedaga bērni. Stāsta par mazā cilvēka dvēseles un gara tukšumu, kuru ap pirkstu aptinis ļaunums.
(Izdevējs: Lauku Avīze, 2012)

“Pārtrūkušu diegu var sasiet, bet mezgls paliks tik un tā.”

Neviens negrib būt baltais zvirbulis. Bet Marīnai tas sanāk dabiski. Tik dabiski, kā elpot vai atglaust matus no saules staru izraibinātās pieres vietas. Marīnai piemīt Dullās Daukas pasaules iepazīšanas un izzināšanas tieksme. Tā pluina Marīnas jūtu pasauli kā ērglis Prometeja miesu, neļaujot atslābt lielo atklājumu priekšā. Šī baltā zvirbuļa tēls, Dullās Daukas apņēmība un vasarraibumiem izķēmotā seja liek meitenei kļūt par vieglu uzkodu klasesbiedriem. Tiem no piektās . Tiem, kas nelaiž garām ne brīdi, lai uzkrautu uz pleciem tikai Marīnai paredzētās mocības. Tikai viens acu pāris visā klasē uzlūko Marīnu citādāk. Ar neizsakāmu žēlumu. Taču ar to ir par maz. Par maz, lai pār lūpām laistu aizstāvības vārdus meitenei, kuras lielākais noziegums ir būt tādai, kāda viņa ir. Kuras lielākais noziegums ir vienkārši būt. Bet Marīna nesaka neko. Neko par pāridarījumiem un sāpēm, kuras rada ķīmisku īssavienojumu krūšukurvī, draudot jebkurā brīdī uzliesmot. Marīna nesaka neko, jo ir baltais zvirbulis, kas izšķīlies cilvēku veidotā ligzdā. Nepareizajā ligzdā. Ligzdā, kurā pēc vectēva nāves vairs nejūtas piederīga. Ligzdā, kurā tētis vairs nemīl mammu, bet mamma nespēj tēti palaist lidojumam prom (uz citas sievietes vītu ligzdu). Ligzdā, kurā visi dzīvo zem viena jumta, bet tajā pašā laikā ir viens otram lielākie svešinieki. Taču Marīna neprot turēt ļaunu uz saviem pāridarītājiem, katrā saredzot tikai labo, kas tos no cilvēka vien soļa attālumā šķir. Tik daudz gaismas ir viņā. Un tik ļoti no gaismas ceļa tie, kuri liek būt bez vainas vainīgai.

Kādu dienu klasesbiedru reakcija uz Marīnas neapdomības brīdī izteiktiem vārdiem liek nojaust, ka par tiem nāksies maksāt dārgi. Ne uzreiz. Taču ar katru Saules un Mēness lēktu un rietu, kas tuvināt tuvina dienai, kura iezīmēs Liedaga bērnu stāstā nesaudzīgi skaudras līnijas, procenti augs. Augs tāpat, kā aug prātam neaptveramais un ne līdz galam izskaidrojamais klasesbiedru naids pret mūsaino meiteni ar šķidro bizi pār kreiso plecu. Tomēr vienīgie, kas šajā pārestības noziegumā saņems sodu, būs bērnu vecāki. Jo nav lielāka soda, kā mātei, tā tēvam (un jebkuram citam pieaugušajam, kuru sabiedrībā mazie cilvēki izaug par lieliem, lai audzinātu jaunus cilvēku asnus), kā apjausma, ka tukšumu bērnu dvēselēs aizpildījis ļaunums, kamēr to būtu jāaizpilda vecāku mīlestībai un rūpēm. Bezdarbības un pievērto acu sindroms, kas maksā dzīvību. Vai tas ir tā vērts? Tas katra vērtību svaros jāieliek un jānosver…

“Smejot un apceļot viņi cenšas sevi pasargāt. Nekas cits tas nav, kā slēpšanās aiz pāri darīšanas vairoga. Sit pirmais un būsi drošībā – tāds ir viņu princips.”

Man ir bail no Lindas Šmites. Bail, jo ikreiz, kad sastopamies, lai es atkodētu autores šifrētās vārdu slūžas, kas to vien gaida, kā izlaušanos, es saņemu emocionālu sitienu pa saules pinumu, kas liek meklēt pēc elpas, kura izsista no mājvietas. Liedaga bērnu pēcvārdā Linda Šmite raksta, ka neesot dzejniece. Taču šie ir vienīgie rakstnieces vārdi, kuru pavadībā negribas piekrītoši māt ar galvu. Lindai Šmitei piemīt savdabīgs rokraksts (to pieminēju arī rakstā par Rainīti). Man nevajag autora vārdu un uzvārdu uz Liedaga bērnu vāka, lai saprastu, kas ar mani caur šīs grāmatas lapaspusēm runā. Un šis rokraksts ir valdzinoši poētisks. Emocionāli piesātināts. Jūtīgs. Tam piemīt daudz vairāk tēlainības un pievilcības, kas citkārt kā sāls zupā trūkst pat dzejnieku rakstītajās rindās.
Esmu bezgala pateicīga, ka rakstniece nesaudzīgi runā par lietām, par kurām tik daudzi vēlas klusēt, jo vardarbība bērnu starpā šķiet pārlieku uzblīdināta. Pārsātināta. Pārspīlēta. Kā pārvārīta auzu putra. Tomēr tā nav. Tā pastāv katrā bērnu kolektīvā. Apzināta. Neapzināta. Fiziska. Garīga. Tam nav nozīmes. Tā pastāv. Ir klātesoša ik dienas. Un ir tikai laika jautājums, kad šodienas nevainīgie joki, kļūs par rītdienas neatgriežamo traģēdiju. Kurš ir īstais upuris? Pāri darītājs vai kāds, kurš kļuvis par grēkāzi pret paša gribu? Liedaga bērni liek atvērt acis. Liek domāt. Pārdomāt. Gremot un sagremot. Liek skaidru prātu paraudzīties uz to, kam ierasti straujajā skrējienā pārlaižam pāri vieglu skatu. Mēs esam atbildīgi par rīcībām, jo bērni ir pieaugušo atspoguļi.

“Kā var noliegt lapa lapu, zars zaru, ja tie nākuši no viena koka?”

Atpakaļ uz lapas augšu