Kārena Gilesē. Ko atnes viļņi.

Kārena Gilesē. Ko atnes viļņi.

“Jūra vienmēr atdot to, ko paņēmusi.
Tā mēdz kādu laiku to paturēt gūstā, taču ar laiku viss, kas nolaupīts, atkal nonāk krastā.”

Sabojājies laiks. Iesprūdis kaut kur starp pulksteņa rādītājiem. Iesprūdis kā tostermaize sausā rīklē, radot mēmu klusumu, ar kafiju noskalojamu. Taustāmas sāpes, kas, kā nedzīstošas brūces, jāatstāj laikam. Taču laiks sadumpojies. Sabojājies. Izkropļotu pulksteņrādītāju skāvienā.
Piedzīvota traģēdija cilvēku mēdz padarīt savādi skaistu – un šādā skaistumā bezkaislīgs rūgtums. Bezjūtīgs aukstums. Cietsirdīgi pulsējošas cerības, kas aprij pēc dievišķas glābšanas lūdzošos čukstus. Atver apmeklētājiem mierinājuma kapsētas.
Uzstājīgu sirdspukstu griezīgajā simfonijā savijušās plaukstošas skumjas, kā puķu pazemīgās pieres, tiecas pretī baltās saules klēpim. Pretī neatvairāmi sūrstošam neprātam. Pretī postam. Pretī bīstamai spēlei ar augsti paceltu nūju. Pretī traģēdijām. Un atvieglojuma nopūtām,
ko atnes viļņi.

“Ja cilvēkam ir bērni, viņš vienmēr par kaut ko jūtas vainīgs. Uztraucas, ka kaut kas noies greizi, un nožēlo, kad tas tiešām notiek.
Vaina ir šī komplekta neatņemama daļa.”

Īru rakstnieces Kārenas Gilesē (Karen Gillece) vārds un uzvārds manā burtu savienojumu krājuma resursos ir jaunums. Atklājums, kuru gribas uzlikt uz delnas un izrādīt visiem kā sevišķi neparastu dzimumzīmi, kas iekapsulējusies ādā. Neizdzēšama.
To, ka Jāņa Rozes apgāda izdoto grāmatu sarakstu papildinās romāns Ko atnes viļņi, joprojām, cenšoties izvairīties no krišanas svaigāko vākoto vārdu mozaīku kārdinājumā, ļaujot visupirms norimt sakāpināto emociju pārņemtajiem, kuri pie romāna baudīšanas ķērušies, neļaujot tam pat uz mirkli iesildīt vietu grāmatu veikala plauktu rindās, apzināti izvēlējos neievērot. Taču, atsaukšanās uz piedāvājumu izlasīt kādu no apgāda paspārnē izlolotajiem grāmatu jaunumiem, radīja nepārvarami spēcīgu tieksmi pēc ielūkošanās tajā, ko īsti savās lapaspusēs auklē romāns ar tik noslēpumainu nosaukumu. Lai arī Ko atnes viļņi raksturojums uzvēdīja traģisku notikumu, aprautu cerību un ciešanu dvašu, nebija ne mazāko šaubu, ka šis noteikti ir stāsts, kuru gribas nopaijāt. Nopaijāt pēc iespējas ātrāk. Nopaijāt to, ko atnes viļņi.
(No angļu valodas tulkojusi Renāte Punka; Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2020)

“Tā bija gluži vai epidēmija.
Šie tīksmie pieskārieni, miesas berzēšanās gar miesu kairināja mani, vilka iztēlē kā miklā dūkstī, atgādinot, kas bija noticis ar mums.”

Romāna Ko atnes viļņi (Longshore Drift) galvenā vadlīnija kā trausls trauks, kas draud iznīkt zem pārpasaulīga līdz malām piepildītā zaudējuma smaguma, baro dvēseli ar sāpīgu kamolu kaklā un vēdera dobumā.
Pēc tam, kad nelaimīgu sakritību rezultātā no Laras dzīves varmācīgi tiek izrauts dēls, pazūdot bez vēsts, jaunās sievietes ceļojums Dienvidamerikas mežonībā apraujas, kā pušplēsts vārds. Pēdējās cerību drumslas, kas sagrābstītas pa kaktiem, lai rastu mierinājumu, kurā dēlu atkal skaut savā mīlestībā, izposta mīļotā vīrieša padošanās nolemtībai un aiziešana no Laras dzīves. Cerot uz to, ka laika plūdums mīkstinās visas smagās atmiņas, savas vaļējās, pūžņojošās brūces Lara nolemj dziedēt mājās, pieņemot lēmumu atgriezties tur, kur aprāvās bērnības bezrūpība. Īrijas dienvidrietumu piekrastē. Atgriezties, nenojaušot, ka pagātnes rēgi joprojām uztur sevi pie dzīvības, gaidot mirkli, kad atkal ieslīgt nebeidzami patētiskā skurbumā, klaji izaicinot likteni.

“Viņš man teica, ka nevarot bez manis dzīvot. Ja tā padomā, tik savādi kaut ko tamlīdzīgu kādam teikt. It kā šajā mīlestības apliecinājumā būtu apslēpts brīdinājums, alkas, kas gandrīz jau kļūst agresīvas. Tajā brīdī viņa rokas bija mani apskāvušas, varēju sajust uz kakla viņa silto elpu, un man, dzirdot šos vārdus, droši vien vajadzēja justies laimīgai, pacilātai,
taču viss, ko patiesībā jutu, bija savāds tukšums.”

Ieslodzīts laulībā bez mīlestības, Laras dzīvē atgriežas Kristians. Pagātnes atmiņu kolekcionārs, kurš par spīti ilgajiem atšķirtības gadiem, par spīti ģimenes saitēm, kas abām kājām tur pie zemes, ir gatavs ziedot visu, lai mestos iznīcinošā dēkā ar sievieti, kura, esot tālumā, kļuvusi neaizsniedzami tāla un sveša, un tomēr tik reibinoši tuva un pazīstama.
Šķietami mīlestība, kas paslēpusies zem vientulības maskas, pāraugot dedzīgā un neprātīgā, nereālā un nedabiskā aizrautības virpulī, ieņēmusi zemo startu, lai iznīcinātu visu, kas būs tik bezbailīgs, lai stātos pretī briestošajai vētrai. Biedējošai vētrai, kura sapluinīs bez brīdinājuma šāviena.
Kā labot kļūdas, kuras kā biezi mākoņi ieskāvušas zvaigžņoto debesu klājumu, liekot zaudēt prātu neprātā? Kā piespiest sevi atzīties vientulībā? Kā nekļūt par plāksteri ievainojumam, kurš nesteidzas dzīt? Kā pieņemt un piedot, nekrītot bezgalīgā tukšumā? Kā nezaudēt cerību, slīkstot skumju okeānā?
Nekam no tā visa vienotas receptes nav, taču ieklausoties varoņu balsīs un soļos, kas piesardzīgi tiek sperti, viens pēc otra, tuvojoties un attālinoties vienam no otra, ļauj izdzīvot lasītājam uz savas ādas pilnu emociju buķeti.

“Galu galā pienāk brīdis, kad jāizvēlas –
ieslīgt nebeidzamās skumjās vai izrauties, uztaisīt drosmīgu ģīmi un mēģināt kaut ko mainīt.”

Ārkārtīgi simpātisks un trāpīgs romāna apraksts dzīvo uz Ko atnes viļņi vāka – stāsts par to, kas notiek, kad mīlestību meklē neīstajā vietā. Tik nelokāmi trāpīgs, ka viss manis augstākminētais, atduroties pret šiem desmit vārdiem, šķiet nepiedodami lieks…
Romāns Ko atnes viļņi sajūtu līmenī mani aizveda atpakaļ pagātnē. Atpakaļ pie tās nostalģiskās noskaņas, kura mani bija savažojusi un pārņēmusi, lasot somu rakstnieces Rīkas Pulkinenas romānu Patiesība. Tieši tāpat, kā Patiesību, arī Ko atnes viļņi nespēju lasīt ātri. Darīju to lēni, izgaršojot katru smalkāko niansi, skarot katru romāna īpašību, kas sniedza man pretī savus vēsos pirkstus. Lasīju lēni – bez iespējas zaudēt pašu būtiskāko. Cilvēcību.

Burvīgs tulkotājas Renātes Punkas darbs, kas man, kā vārdu gardēdim, lika lēnā bezspēcībā padoties šai tekstuālajai baudai.
Iesaku ikvienam ļauties tai!

“Un atkal domāju par to, cik noslēpumaina ir robeža, veiksmīgā nejaušība, kas nošķir dzīvos no mirušajiem.”

Atpakaļ uz lapas augšu