SEPTEMBRIS/OKTOBRIS 2020

JEB
ELĒĢIJA DIVPADSMIT TEIKUMOS PAR TO, KĀPĒC ES NELASU GRĀMATAS

Vieni Septembri sagaidīja savos izsēdētajos, puķaina raksta apvilktajos samta dīvānos, kas istabu piesilda ne vien ar deviņdesmito gadu dvingu, bet arī pirms nedēļām ēsto makaronu ar kečupu saldmi no pleķa, kas ieēdies samtā kā neveiksmīgi veidots (man, lūdzu, par lētām naudiņām) tetovējums uz ādas. Puķaina raksta apvilktajos samta dīvānos ar televizora pulti vienā un čipsu paku otrā rokā, ārdot televīzijas programmu sarakstu kā kultivators zemi, patētiskā cerībā uzdurties jaunajiem rudens sezonas raidījumiem (gan tiem, kuros pašmāju rietošās un uzlecošās zvaigznes gatavo jēra tartarus un zemeņu sorbertus, kamēr mēs pie televizora ekrāniem lokam iekšā desu maizes), gan tiem, kuros īstā mīlestība jāatrod vienas automašīnas degvielas bākas izbraukšanas laikā (ja attiecību veidošanas raidījumā izpaliek kopīga tapešu izlīmēšana vai vismaz vienas IKEA mēbeles saskrūvēšana, tas nav attiecību veidošanas raidījums). Citi, savukārt, gaidīja, kad Septembris aiznesīs bērnus ar divmetrīgiem gladiolu un asteru kātiem padusēs uz skolu, atsēdinās silti krāsotajos solos uz kuriem birdināt asaras, lielas kā Alda Gobzema ego, par neveikli veidotām teikumu konstrukcijām, Blaumaņa noveļu analīzēm un trigonometrisku funkciju anatomijām. Taču mūsu mājās Septembris mijās ar spēcīgām gaidām – un pašā Septembra nopūtā mūsu sirdis pielija neremdināmas mīlestības pilnas –
mums piedzima meita.
Lai arī Septembris reibināja un vedināja domas prom ārpus grāmatu lapaspušu robežām, šajā mēnesī izdevās ne vien izlasīt piecas:

grāmatas, bet arī konkursa ietvaros iepriecināt divus manus Instagram sekotājus ar izdevniecības HELIOS izdoto Nika Karuzo un Dani Rabojati grāmatas Vai viņi purkšķina? eksemplāriem.

Taču Oktobris nomainīja Septembri un uzlika mūsu ģimeni uz pauzes. Divām.
Tieši mēnesi pēc tam, kad mikroblogošanas vietnē Twitter ironizēju, daloties ar ziņu
“Kopš brīža, kad mūsu dzīvēs nelūgts ienāca covid-19, Jāņa Stībeļa dziesma “Esi vienmēr pozitīvs” ieguvusi pavisam citu jēgu.”,
mēs – ģimene, kas sešus mēnešus mazgāja katru no veikala atnesto produktu, ievēroja divu metru distanci, vilka maskas tur, kur prasīja un neprasīja, nedzinās pēc piedzīvojumiem ārpus valsts kontūrkartes, izvairījās no tikšanās reizēm pat ar miesīgām vīramātēm un sievasmātēm,
tikām pie pozitīviem Covid-19 testiem…
Skaidrs, ka šāds pasākums dzīvē ievieš ne tikai ēšanas, bet arī lasīšanas traucējumus, tāpēc ledusskapja tukšošanas un burtu medīšanas svētkus nācās svinēt kā brienot pāri dubļu laukam ūdeni piesmeltiem gumijas zābakiem.
Ķēpīgi.
Tomēr vienu grāmatu starp termometru padusē un meitu pie krūts paspēju izlocīt sausu.
Drīzumā par to (pie kādas karstas kumelīšu tējas krūzes) pastāstīšu kādā no jaunākajiem emuāra ierakstiem

Sargiet sevi, savus mīļos un apkārtējos!

Lai garda grāmatbaudīšana arī jums!

Tiekamies NOVEMBRĪ!

Samuels Bjorks.
Pūce vienmēr medī naktī.

Pirmo reizi ar norvēģu rakstnieka Samuela Bjorka (Samuel Bjørk) daiļradi iepazinos pirms pāris mirkļiem. Jūlijā. Toreiz manu uzmanību piesaistīja detektīvromāns Es ceļoju viena, kura epicentrā norisinājās nevaldāmi un traģiski notikumi, ārkārtīgi baisi, ledus stindzinoši atklājumi un saistības, kuras nav iespējams pamanīt ar neapbruņotu aci. Taču izmeklētāju komandai ar Holgera Munka un Mīas Krīgeres domu pavedieniem priekšgalā, pat necaurredzamākā migla, kura ievij noziegumu, šķiet tīrā bērnu spēle. Autors detektīvromānā Pūce vienmēr medī naktī dod jaunu iespēju lasītājiem aci pret aci satikties ar prātam netveramiem pāridarījumiem un slaveno izmeklētāju cīņai gan ar noziedznieku, gan pašu iekšējiem dēmoniem.

Romāna apraksts neatklāj teju neko no tā, kas sagaidāms starp Pūce vienmēr medī naktī lapaspusēm, tāpēc tikšanās ar man jau iemīļotajiem izmeklētājiem bija gluži kā nejaušs randevu. Taču tā kā Es ceļoju viena mani bija aizrāvis līdz pašai dziļākajai ādas vīlītei, pilnībā ļāvos arī jaunajai Holgera Munka un Mīas Krīgeres sērijai, kurā komandai jāspēj atrisināt zvērīga jaunietes slepkavība un slepkavas motīvi pirms nežēlastībā kritis nākamais upuris.
Mani allaž pārsteidz skandināvu detektīvromānu autoru domu plūsma. Spēja apaudzēt smeldzoši skaudrus notikumu skeletus ar vārdu miesu, kas pakļauj savai ietekmei līdz pat brīdim, kad jāaizver grāmatas vāki (vai tam īsajam acumirklim, kad jau atdzisusī un tukšā tējas krūze līdz malām jāpiepilda ar jaunu verdošu šķidrumu asinsrites stimulēšanai).
Šis romāns nav izņēmums…

(No angļu valodas tulkojusi Ilona Ozoliņa-Čiu; Izdevējs: Jumava, 2017)

⭐⭐⭐⭐

Maija Laukmane.
Saturies, Sibilla!

Par to, kā Martas Mazures, meitenes no 9.b klases, stāsts nonācis uz mana rakstāmgalda starp grāmatām, kas jāpaspēj izlasīt, kamēr nav beidzies bibliotēkas izsniegto grāmatu lietošanas termiņš, man nav ne jausmas. Varētu pat izvirzīt sazvērestības teoriju, ka starp elektroniskajā bibliotēkā pasūtītajām grāmatām, kas, kā staltbrieži gaidīja mani ierodamies tām pakaļ, sakārtotas un pakārtotas uz grāmatu nama baltās plastmasas palodzes, stāstu Saturies, Sibilla! iestīvējusi pati bibliotekāre. Šādas (tīšas vai netīšas) nejaušības varētu notikt arī biežāk, ja būtu tieši tik garšīgas, kā šī.

“Ja es prastu savas domas par Sibillu pasacīt vienā teikumā, tad nebūtu šī stāsta.”

Jau agrāk esmu rakstījusi, ka jauniešu literatūra nav tā, kura spēj piesiet manu dūšu, taču dzejniecei, vairāku bērnu grāmatu autorei, Maijai Laukmanei bez liekas piepūles izdevās manu uzmanību savažot no stāsta pirmajām lapaspusēm līdz pēdējām, aizgaiņājot domas par novēršanos no tām. Stāsts Saturies, Sibilla! stāsta par jauniešu attiecībām. Par mācību izprast dzīvi. Izprast godīgumu un negodīgumu. Šķirt melus no patiesības, divkosību no draudzības. Spēt skatīt vaigā tos, kas draudzīgas attiecības uzskata vien par lētu spēli. Par stāšanos pretī pāridarītājiem, kaut dvēselē trako salti vēji, atgūt pašcieņu un sirdsskaidrību.

Saturies, Sibilla! nepārsteigs ar izcilību, taču ar vienkāršību un sirsnību gan!

(Ilustrāciju autore Dārta Stafecka; Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2019)

⭐⭐⭐