es varēju būt jebkura
šajā pasaulē
bet es gribēju būt viņējā
Tu mani vēlies iztukšot. Kā vīna glāzi, kuru nemaz nebiji pasūtījusi. Lēni un mokoši. Mokoši un lēni. Un tad Tu ņem un paskaties uz mani taureņa vieglumā. Liec man izvilināt no sevis dvēseli ārā. Izraut grīdas un nograut sienas (un cik labi, ka dzīvoju bez griestiem), kaut vēl tik tikko te bija eiroremonts. Uzadīt no tās Tev džemperi un siltas zeķes. Un pārpalikumu iemērkt karstā ūdens krūzē kā tējas maisiņu no lielveikala zemākajiem plauktiem. Bet es bez pārpalikuma apģērbšu Tevi. Lēni un mokoši. Mokoši un… Ļaušu Tev uzplaukt krāšņi. Ļaušu Tev uzplaukt visās luksofora, kas reizē mūs laiž un nelaiž pāri krustojumam, krāsās. Un dienās, tādās kā šī (lēnās un mokošās), es skatīšos uz Tevi kā uz saulē izbalējušu fotogrāfiju. Likšu pie krūtīm kā plāksteri visiem saviem raižu pilnajiem sirdspukstiem. Un, ja saņemšu drosmi, kautri jautāšu, vai Tu par mani domā tā, kā es domāju par Tevi? Vai arī Tu naktīs pamosties no sapņa par mani, nosvīdušu pieri un sarkaniem vaigiem?
Tava klusēšana būs atbilde.
Tava klusēšana piespiedīs mani saprast, ka vienlīdz drosmīgi ir gan palikt, gan aiziet, gan salūzt, gan atkal salaboties.
Taču pati Tu atļausies vairāk. Tu vienmēr atļaujies vairāk. Atļaujies, jo esi mūžīgāka nekā citi. Tu esi vārdi. Tu esi dzeja.
Lēni un mokoši.
vientulības ironija:
mēs visi to izjūtam
vienlaikus
Lasot dzeju, es atkailinos pati sev. Atklājos. Kautrējos. Un mēģinu sakārtot vārdu drumslas pareizā secībā, lai saprastu, kā par to visu patiesībā jūtos. Lai saprastu, cik tukša vai pilna es esmu priekš sevis.
Dzeju salīdzinu ar bitēm. Mazliet baidos, jo tās dzēliens var izrādīties nežēlīgs. Un kas zina, varbūt alerģisku reakciju izraisošs (iedomājies, kā es to paskaidrotu slimnīcas uzņemšanā – mani sadzēla dzeja… tā taču var nonākt reanimācijā vai psihoneiroloģiskajā dispanserā). Tāpēc es glābju sevi un tevi, un par dzejas izraisītajām blakusparādībām nerunāju ne emuāra ietveros, ne ārpus tā, tāpat kā es nelūdzu nevienam iekāpt manās apakšbiksēs. Taču šoreiz es lūgšu.
Pirmo reizi indiešu izcelsmes kanādiešu stāstnieces un dzejnieces Rupi Kaura (Rupi Kaur) vārdu manīju tīmekļa vietnes Pinterest plašajās ārēs, kurās tā lietotāji dalās ar dažādām vizuālām un tekstuālām baudām. Īsas, teju aprautas vārdu rindas, kas kā asi skrūvgrieži atrod tevī īsto skrūvi un griež līdz aprauj vītni. Liels bija mans pārsteigums, kad apgāds Zvaigzne ABC saviem lasītājiem dāvāja Rupi Kauras pirmo dzejas krājumu Piens un medus (MILK AND HONEY) atdzejojumu latviešu valodā. Tas, ko pati biju fragmentāri baudījusi internetos, lika man saprast, ka, ja nepievienošu pienu un medu saviem dzejas krājumiem, kādā brīdī man nāksies sev atzīties, ka šādu neizdarību rūgti nožēloju. Un patiesi. Ceļojums Rupi Kauras pasaulē mani lauza un dziedēja, knieba un skrāpēja, glaudīja un mīlēja. Un šķita, katrs vārds atstāj arvien dziļākas brūces manā ādā. Izpeldot cauri sāpināšanai, samīlēšanai, pārlaušanai un dziedēšanai, es vēlējos, lai Rupi Kaura ar mani turpina darīt vēl. Un apgāds Zvaigzne ABC, izdodot dzejnieces otro dzejas krājumu Saule un viņas puķes, ļāva šīm vēlmēm piepildīties.
(No angļu valodas atdzejojusi Ieva Melgalve; Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2020)
pasaki viņiem, ka biju
siltākā tev zināmā vieta
un tu sasaldēji mani
Saule un viņas puķes (The Sun and Her Flowers) uztveru kā mazu autobiogrāfiju.
Savu. Domāju, katrs var parakstīties kaut zem pāris grāmatā iegravētajiem vārdiem, pasakot priekšā par sevi. Tik daudz. Par atbildēm, kuras meklējam, par atteikšanos no sevis, par viņu (kas atstāj tevi bez elpas), par saknēm (kuras izravējam) par vārdiem (kurus vēlamies dzirdēt) un par to, ko vārdi nepateiks.
Rupi Kaurai piemīt spēja ar vienkāršību panākt pakļāvību. Lasītāja pieradināšanu, vienlaikus stāstot par pasauli ap sevi un stāstot par pasauli ap mums. Tik pazīstamu. Ierastu. It kā mēs dienu no dienas kopā ēstu pie viena galda kartupeļu biezputru un strēbtu dzērveņu ķīseli. Caur vienu logu skatītos kā uzaust Mēness un kokiem lapas atņem vējš. It kā mati, kas bezkaunīgi savijušies kanalizācijas notekā, nāktu no mūsu visu galvām. Rutīnu.
Saruna ar dzejnieci prasa fizisku sagatavošanos, jo Rupi Kaura atklāti un bez godbijības runā par salauztu mīlestību, zaudējumiem (un kā atraudāt kādu atpakaļ), greizsirdību, savas zemes pamešanu, jaunu pasauļu atklāšanu. Par okeāniem, kas šķir cilvēku no cilvēka, un izvēlēm, kas šķir vēl sāpīgāk. Tāpat dzejniece daudz runā par sevis iemīlēšanu, sievišķību un par to, cik daudzas no mums no tās atteikušās, ieguldot sevi nepareizajos cilvēkos, un drosmi, kuru šodienā varam atļauties, bet neizmantojam, kaut zinām, tās, kuras bija ilgi pirms mums, to nevarēja. Atļauties.
Milzu izšķērdība.
ne jau tas, ko atstājām aiz sevis
mani salauž
bet tas, ko būtu varējuši uzcelt
paliekot
Kad vēl nebiju iepazinusies ar Rupi Kauras biogrāfiju un lasīju Piens un medus, biju pārliecināta, ka aiz šiem vārdiem nomaskējusies sieviete pilnbriedā, taču, kad uzzināju, ka izcilā māksliniece dzimusi 1992. gadā (esot vien divus gadus vecāka par mani), biju vairāk kā pārsteigta. Arī šodien, lasot Saule un viņas puķes, mani nepamet sajūta, ka šajos vārdos ieausta neparasta un neizsīkstošu emociju pārpilna pieredze, kura, lai to sasniegtu, prasa mūžību.
Mani vairs neizbrīna fakts, ka Rupi Kauras burvestībā pītie vārdi, kuri ietērpti grāmatas lapaspusēs, kuras papildinātas ar pašas dzejnieces trāpīgām ilustrācijām, kļuvuši par starptautisku fenomenu. Rupi Kauru lasa un apbrīno visā pasaulē. Un varbūt pat ārpus pasaules robežām (arī tas mani neizbrīnītu).
Saule un viņas puķes ir mazā terapija. Mūsu visu.
Atliek vien ļauties.
Tai.
Līdz vairs
nav it nekā
par ko raizēties.