Olga Gromova «Cukura bērns»

Olga Gromova «Cukura bērns»

“Niknums ir spēcīgas jūtas, tās palīdz izturēt.”

Līdzcilvēku dzīvesstāsti ir mūsu emociju motori. Tie dzen domas uz priekšu un atpakaļ. Rotaļīgi, kā vējš savu elpu zem aplodām, radot trīsas manu un tavu svētnīcu skeletos. Līdzcilvēku mūža vēstījumi ir mūsu iekšējo dialogu ģeneratori. Tie plosa un ārda. Un uzrušina netīkamas mieles, kuras skalda dvēseli kā truls cirvis. Un tikai laiks valda pār brīdi, kad sapīsimies šo vārdu miju samudžinātajās ritmu konstrukcijās. Jo šādiem stāstiem lietošanas pamācību nav. (Un kā gan lai bez tām zina par iespējamajām blakusparādībām?)
Bezspēkā klanīties cauri biezai un aukstai tumsai, līdz konvulsiju urdītā miesa pārdeg kā sērkociņa liesmas vajāts, putekļiem klāts zirnekļu tīkls. Vai ar degunu bakstīt saldas cukurvates mīksto vēderu dienās, kad asaras pār vaigiem plūst neviltoti bērnišķīgas laimes dēļ. Abos gadījumos ir svarīgi būt klātesošam. Būt tuvu un izlaist katru šo stāstu cauri dzīslu sazarojumiem, svēti cerot, ka tie nekļūs par iznīcinošu trombu.
Mums jākļūst par klusiem klausītājiem.
Tikai tā šie stāsti nespēs aiziet bojā.

“Lai cik augsti viļņi un dziļi bezdibeņi, mūsu gars ir taisns un stingrs kā bura, un mēs noteikti aizpeldēsim līdz galam”

Pateicoties Jāņa Rozes apgāda rūpēm par lasītmīlētājiem, arī manās rokās nonākusi patiesi brīnumaini burvīga, bet asi ādā kniebjoša un lūpā kodoša grāmata – krievu rakstnieces, redaktores Olgas Gromovas (Ольга Громова) dokumentāli literārais piemineklis mazās Stellas (un daudzu tā laika mazo cilvēku) liktenim pirmskara un kara gados. Piemineklis zaudētām bezrūpīgām bērnu dienām, zaudētām mājām, zaudētu tēva mīlestību.
Taču ne zaudētām cerībām.
Cerībām, kas reiz izpletīs spārnus un aizvedīs atkal mājup.

Grāmatas Cukura bērns (Сахарный ребёнок) priekšvārda (“ceļavārdi grāmatai” – cik gan skaisti tas skan!) autore, rakstniece Ludmila Uļicka, raksta: “Cilvēka atmiņa ir pagātnes pieraksts. (..) … miljoniem vienkāršu cilvēku stāstu – iet zudība tā vienkāršā iemesla dēl, ka tiem nav bijis klausītāju…” Lasot šos vārdus, haotiski kratu galvu, kā uz automašīnas paneļa novietots (nu jau par antikvariātu kļuvušais) suns – aksesuārs. Arī Cukura bērnam nebūtu iespējas nokļūt nedz lasītāju grāmatu plauktos, nedz sirdīs, ja ne liktenīga satikšanās un vēlme noklausīties Stellas stāstu no sākuma līdz…
(No krievu valodas tulkojusi Inga Karlsberga; Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2020)

“- Atceries, kur mēs bijām… atceries, kas mēs esam… Par katru neapdomīgu vārdu mēs dabūsim samaksāt…”

Lai arī pazīmes liecināja, ka pasaulē jānāk Henrijam (tas gan netika minēts, bet šajā vietā iztēlojos, kā Stellas māte biežāk iegriežas saimes virtuvē, lai nogrieztu kārtīgu kūpinātas gaļas vai siera šķēli), pavisam negaidīti Nudoļsku ģimenē, pēc ilga vārdu kara par bērna vārda izvēli, ienāca Stella. Jau piedzimstot mazulītei nācās drosmīgi cīnīties par vietu uz šī nepieradināmā zemes pleķīša, pierādot, ka spēcīgs gars savu mājvietu var atrast arī vien teju divu cukura paku smagā ķermenī. Stella auga mīlēta un aprūpēta. Vecāku uzmanības neapdalīta… līdz brīdim, kad par dzimtenes nodevību tika apcietināts Stellas tēvs. Vienīgā vieta uz pasaules, kurā Stella varēja izglābt savu tēvu, bija fantāzijas pasaule, kurā izstāstīt stāstu no dzīves tā, lai galvenais varonis tiktu izglābts un beigas būtu laimīgas. Taču ne visi stāsti un ne visas pasakas ir lemtas laimīgām beigām un labā uzvaru par ļauno. Piecu gadu vecumā Stellai nācās uzzināt un izprast lietas, kuras pat daļa pieaugušo neizprata. Un neizprot joprojām.
1937. gada vasarā Stella kopā ar mammu dodas izsūtījumā, pat nenojaušot, kādus pārsteigumus Kirgīzijas stepe sagatavojusi šīm savas valsts nodotajām un izstumtajām.

“No visām mantām, kuras paņēmām līdzi no Maskavas, mums bija palikušas tikai tās drēbes, kas mugurā, un vēl divas lietas. Mazais plastmasas nēģerēns Toms man un sens kabatas formāta sējumiņš, hrestomātija “Krievu dzejnieki” mammai.
Šīs divas lietas ilgu laiku bija mani vienīgie draugi.”

Olga Gromova Cukura bērnā apraksta laika posmu no 1937. līdz 1946. gadam. Spītējot jaunajiem apstākļiem, spītējot karam, atmiņas par šo laiku Stella atstāstījusi krāšņi. Lai arī lielākā daļa ir pašas autores literārais pieskāriens, ne brīdi nepamet sajūta, ka tieši tā arī ir bijis. Un ne vārda savādāk.
Cik grūti būt bērnam laikā, kad no tevis prasa pieaugušu. Domāt, ko dari. Domāt, ko runā. Domāt, domāt, domāt. Un neuzdot jautājumus. Viens nepareizi uzdots jautājums var būt nāvējošāks kā desmit stobru gali.
Liela nozīme Stellas dzīvei izsūtījumā bija literatūrai. Tā palīdzēja būt modriem, palīdzēja barot prātu un garu. Tā sniedza atbildes vēl pirms jautājums prātā izskanējis skaļi.
Lēni vakari un kopīga noreibšana pie grāmatu lapaspusēm kopā ar ģimeni ir tas, pēc kā šī pasaule ilgojas. Un ilgosies vēl ilgi, ja mēs nesalauzīsim šo ātro skrējienu un kolas un čipsu vakaru pie saviem platekrāna draugiem (kuriem par mums, un mūsu liekajiem kilogramiem, ir pilnīgi vienalga) lāstu.
Lēni vakari un cilvēki. Lielākās vērtības. Un apziņa, ka, par spīti augošajiem un sākumā šķietami nepārvaramajiem sarežģījumiem, nezuda ticība līdzcilvēkiem. Cilvēkiem, kuri, kā pār mākoņu kuģa bortu pārkrituši eņģeli, nepakļaujoties saviem likteņa belzieniem pa saules pinumu, nebaidījās sniegt palīdzību. Ne velti mamma Stellai daudzkārt atgādināja, ka par spīti visam, labo cilvēku apkārt, vienalga, ir vairāk nekā slikto.
Jāpiekrīt arī man, ka, ja cilvēkiem pašiem dzīve sagādājusi daudz ciešanu un grūtību, viņi palīdz citiem neprasot pateicības. Šajā mazajā patiesībā slēpjas arī Stellas un viņas mammas atslēga uz brīvību.
Cerības izpleš spārnus un aizved atkal mājup…

“Kad cilvēku piemeklē nelaime, tad parasti šķiet, ka tieši viņam ir vissāpīgāk un vissliktāk pasaulē.”

Jau iepriekš manis pieminētā rakstniece Ludmila Uļicka min, ka šis stāsts atgādina brīnumpasaku. Un lasot, patiesi tam notici. Brīnums un nekas cits.
Mani uzrunā šāda veida literatūra (jā, sauciet mani par “gaudojošo” latvieti). Literatūra, kas uzplēš rētas. Kaut ne manas. Tas dikti sāp. Un tajā visā ir tāda maza mācība. Mācība, kura biksta no visām pusēm. Krata ar pirkstu un parauj aiz auss. Tie ir stāsti, kurus mums jāuzklausa. Jāuzklausa un jāatceras. Jo neviena citam tos izstāstīt vairs nebūs iespējas. Vien mums.


Bez autores pēcvārda Cukura bērns nebūtu Cukura bērns. Tā ir pievienotā vērtība. Olga Gromova stāsta par nejaušībām, kas apvītas ap Stellas iepazīšanu, par draudzību, par dzīvesstāsta izzināšanu un pašas Stellas paškritiku (“kārtējie ierindas memuāri… kurš gan tos lasīs?”) un vēlmi šo stāstu nodot jauniešiem…
Domāju, ka Stella debesīs jau padzirdējusi, ka neviens Cukura bērnu neuzskata par kārtējiem ierindas memuāriem… un to lasa visi. Visi.
Stellas stāsts pie mums ir drošībā.
Cukura bērns ir drošībā.

“Visas dzīves laikā (un mana mamma nomira 72 gadu vecumā) es ne reizes nedzirdēju, ka viņa būtu pacēlusi balsi, un nekad neredzēju asaras viņas acīs. Un jau krietni vēlāk, sastopoties grāmatās ar tādām klišejām kā “nelokāma griba”, “dzelzs izturība”, “tēraudciets raksturs”, es skaidri zināju, ka tas ir tieši par viņu.”

Atpakaļ uz lapas augšu