FEBRUĀRIS

FEBRUĀRIS

Sēžu pie sukulentu izraibināta galda. Noputējuši. Izstīdzējuši. Iekaltuši. Atpletuši savas sausās rīkles aizmirstībā. (Gaidu tiesas spriedumu par telpaugu adoptēšanas aizliegumu. Uz laiku. Vismaz.) Uz galda pēc lasīšanas tvīkstošas grāmatas. Kafijas krūze ar atdzisušu substrātu, organisma funkciju pildīšanas katalizatoru. Saule svilina pakausi un kausē sieru uz maizes šķēles. Pret logu rūti nepaguruši pieres dauza no miega pāragri atmodinātie lidoņi. Mušas. Taureņi. Sirdsapziņas.
Krīt uz palodzes.
Un, ja paveicas – nositas…
Blakus meita no Lego uzbūvējusi dzelzceļa staciju. Cilvēki salikti uz perona. Gaida atbraucam vilcienu. Un gaida citas lietas,
kuras cilvēkiem labpatīk gaidīt.
Gaida dienu bez mākoņiem. Melnās piektdienas atlaides gaida. Pieaugšanu. Gaida. Gaida beidzamies pirmdienu un mikroviļņu krāsns minūti. Gaida sākamies Džona Keidža «4’33».
Bērnu gaida.
Lielveikala rindā naudas izdošanu gaida.
Nakti bez bezmiega gaida.
Ziemu aizejot gaida.
Un sagaida.

Februāris bijis lasāmmateriāliem piepildīts. Ar mazu vilšanās astīti. Bet tomēr…
Emuāra sākumlapā lasāmi trīs, spriežot pēc statistikas, šīs vietnes lasītāju iemīļoti apcerējumi par šajā mēnesī lasītajām grāmatām no mana skatupunkta. Diviem šā brīža dižpārdokļiem – Andra Kalnozola «Kalendārs mani sauc» un Silvijas Brices «Baigās piezīmes». Diviem stāstiem, saaustiem vienas grāmatas vākos – Lalitas Muižnieces «Pēdas • Melita Rīgā».
Taču noteikti gribu pastāstīt arī par grāmatām, kuras šomēnes uz emuāra galvenās sienas nenonāca, tomēr lika man just.
Gribot.
Negribot.
Tāpēc par to, kas patika, kas nepatika, cik zvaigznes dalīju vārdiem, uzvārdiem un grāmatu nosaukumiem (nemaz nerunājot par to iekšiņām), lasi zemāk:

Lai vilinošas negulētās stundas grāmatu dēļ!
TIEKAMIES MARTĀ!

Oidira Ava Olafsdotira
«Rabarberu sarkanais
»

“Ir ļoti maz tādu, kas uzdrīkstas dzīvē pieņemt tik daudzus nozīmīgus lēmumus. Vairākums jau ir lielās sprukās, kad vajag izvēlēties konfekti no šokolādes asorti kastes. Nē, viņi vienmēr izvēlas vienu un to pašu, ko pazīst pēc folijas krāsojuma, kā laboratorijas pele būrī allaž dodas uz stūri, kur ir barība.”

Karbonādes uz pannas čurkst eļļas simfonijas ritmā. Kā upe, spītējot ziemai, uz pavasari plūst. Upe plūst.
Uz galda blakus klusējot guļ islandiešu rakstnieces Oidiras Avas Olafsdotiras (Auður Ava Ólafsdóttir) Rabarberu sarkanais (Upphækkuð jörð) Kā vīns glāzē. Gaida sausu lūpu pieskāriena divvientulību. Klusējot, jo viss jau ir izstāstīts. Izrakstīts. Izlasīts. Trauslās papīra ādas. Iekaisušas līdz sārtumam. Rabarberu rūgtumam.
Esmu izdzīvojusi svešu dzīvi 128 lappušu garumā. Skaistu vārdu harmoniju.

“…kur vien viņa dzīvos, viņai vienmēr būs logi ar vienu stiklu, nevis dubulti. Citādi neveidojas leduspuķes, un garajās, tumšajās ziemas dienās kāda gan būtu dzīve bez tām?”

Rabarberu sarkanais ir stāsts par Augustīni. Meiteni ar eņģeļa kājām. Meiteni, kas vārdus lieto taupīgi. Lieto un nelieto. (Atgādiniet, lūdzu, vēlreiz, kāda bija lietoto vārdu veikala adrese!)
Augustīne ir pusaudze. Pusaudze, kura nemaz nav tāda, kā citi. Ne tikai eņģeļa kāju un taupīgo vārdu dēļ. Ne tikai tāpēc, ka ieņemta zem sulīgu rabarberu lapām.
Augustīne nemaz nav tāda, kā citi. Augustīnes prāts ir augsts kā Kalns, kura virsotnē vēlētos nokļūt. Ar visām savām eņģeļa kājām.

“Vienīgais patiesais ceļojums ir tikt pāri saviem ierobežojumiem, sasniegt sava kalna virsotni.”

Lai arī brāķis no sākta gala, Augustīne nepadodas. Viņa sapņo lielus sapņus. Nomodā. Viņa netiecas būt kārtējais dekoratīvais elements dzīves telpas iekārtojumā. Viņa dodas cīņā pret vētrām. Pret zemu mākoņu nestiem sniegputeņiem. Nikniem cikloniem. Nelabojamiem garastāvokļiem. Un kāpj uz pjedestāla.
Un uzvar.

“Neticami ir iztēloties, ka sniegots kalns var atrasties uz paša ekvatora.”

Smeldzīgs stāsts par meiteni, kura, spītējot liktenim, neļauj sapņiem kļūt par gaistošiem miglas vāliem. Stāsts par meiteni, kuru pavada gardas vārdu gleznas. Islandes gleznas.
Gleznas, kurās vēlētos iegleznoties.
Bauda!

…laiks ir tikai smiltis.”

(No islandiešu valodas tulkojis Dens Dimiņš; Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2016)

⭐⭐⭐⭐



Romana Romanišina,
Andrijs Lesivs
«Zvaigznes un magoņu sēkliņas
»

“Ikvienu uzdevumu, pat vissarežģītāko, jāsāk no visvienkāršākā – no viens, divi, trīs…”

Bilžu grāmatas stāsta par mazo meiteni Doru autori ir Romana Romanišina un Andrijs Lesivs, ukraiņu mākslinieki, grafikas dizaineri, kuru kopīgi radītās pasaules priecē bērnus abpus zemeslodei.

Dorai patīk skaitīt. Un skaitīšanas mīlestību Dora iemācīja arī man. Cauri trīsdesmit divu lappušu biezajai grāmatiņai, izskaitīju burtus, ciparus, punktiņus, līnijas, kokus, torņu smailes, bultiņas, putnus. Mākoņu straumes. Mēneša ausmas. Un rietus. Vārdus. Trīs simtus un piecdesmit vienu.

“…cik gan smilšu graudiņu varētu būt visos pasaules tuksnešos un pludmalēs kopā.”

Zvaigznes un magoņu sēkliņas aiz saviem vākiem no svešām acīm slēpj neaprakstāmi burvīgas ilustrācijas. Ilustrācijas ne no zemes šīs.
Dora ievij lasītāju (un pētītāju) savā sarežģīto formulu un vienādojumu uzdevumā. Un atrisinājums ir tik tīkams, ka neviļus jāsāk murrāt, kā no piparu graudiem veidotajam kaimiņu kaķim Borhesam.

(No ukraiņu valodas tulkojis Māris Salējs; Izdevējs: liels un mazs, 2016)

⭐⭐⭐⭐

Inga Gaile
«Skaistās»

Verdošas kumelīšu tējas malks vispirms ietriecas rīkles galā un tad pazemīgi aiztek barības vada ceļos (un neceļos). Tāds ikrīta rituāls. Murgu izdzīšana no ķermeņa ar mirušu ziedu aplietu suslu. Rituāls. Un tam patiesībā nav nekāda sakara ar tēju. Kaut kur paralēlajā Visumā saņemu īsziņu no Skaistajām. “Sieviete ir skaista, ja pati tam tic.” Gribi tici, gribi netici. Pagribēs un pāries. Meklēju sinonīmu vārdnīcā vārda triekt brāļus un māsas. Tagad triecu, dzenu, trencu verdošu kumelīšu tējas malkus. Kampju kā gaisu.
“Sieviete ir skaista, ja tam tic.”

Par rakstnieces Ingas Gailes rokrakstu priecājos tieši pirms diviem gadiem, kad gabalu pa gabalam kopā liku Stiklus. Kārpijos ārā no emociju lamatām, kurās autore mani bija notvērusi. Romānu Skaistās var uzskatīt par Stiklu turpinājumu, tāpēc satikšanās ar jau iepriekš iepazītajiem tēliem, kuriem biju līdzpārdzīvojusi jau agrāk, bija neparasti gaiša. Kaut patiesībā Skaistās slēpj sevī biedējošu tumsu.

Otrajā pēršanas reizē viņa bija zaudējusi samaņu. Ārsta nebija klāt, jo drošvien bija šķitis, ka Mazā ir jauna līdz ar to spēcīga. Pēc tās reizes ārsts vienmēr pārbaudīja pulsu pēršanas vidū, vai peramā vēl izturēs. Jo mēs negribam jūs nobeigt, nē, nē, nē, jo mums vajag materiālu, kuru drāzt un kurš mums dzemdēs jaunu lielgabalgaļu.”

Skaistās vēsta par likteņa ieslodzītajiem. Par tiem, kuri gaida nepārprotamu Dieva uzbrukumu no slēpņa. Par tiem, kurus vairs neglābs nekas. Tumsa aug augumā un lec pāri laikam. Laikiem. 1941., 1943., 1944., 1945., 1953., 1956., 1957., 1958., 1959., 1961., 1962., 1964., 1966., 1968., 1974., 1978., 1979., 1980., 1981., 1985., 1990., 1995., 2006. Lec pāri vēstures liecībā. Lec pāri cilvēkiem un viņu augumiem. Lec pāri cilvēcībai.

Rīts šai vietā vairs neuzausīs.”

Kas tad īsti dzīve ir? Skaistās pakļauj lasītāja prātu domāšanai. Gaidīšana, kad kāds sniegs atvieglojumu un aizmiršanos vai vismaz uzņemsies atbildību par nepareizām izvēlēm un negodīgiem likteņiem.

Pieķēru sevi pie domas, ka besī, ka tā raksta. Raksta tā, ka negribas lasīt tālāk. Negribas, jo tas nozīmētu, ka stāsts drīz tiks atbrīvots no grāmatas lapaspušu važām. Un to es negribēju pieļaut. Vilku un staipīju burtus. Teikumus. Par spīti tumsai.
Meistarīgi!

(Izdevējs: Dienas Grāmata, 2019)

⭐⭐⭐⭐

Bianka Bellova
«Ezers»

“Sieviešu prāts – tā ir otra sliktākā lieta pēc paģirām.”

Tas patiesībā ir īsts brīnums, ka esmu izburtojusi caurum cauri šīs, bulgāru asinīm ritošās, čehu rakstnieces Biankas Bellovas (Bianca Bellova), ar tintes zīmuli piesmietās, grāmatas Ezers lapaspusēm.
Nepārtraukti lūdzos, lai kāds ieslēdz gaismu. Ieslēdz gaismu vismaz vārdos, jo šajās nieka simt astoņdesmit/deviņdesmit lappusēs starp cilvēkiem valda tumsa, kas ir melnāka un drēgnāka par tumsu, kurtu slēpj mitru pagrabu kakti.

“…šis jocīgais laiks vairāk novērtē muļķību nekā varonību.”

Vieglāk iegrimt mēmumā nekā atzīt, ka mani šis darbs neuzrunāja. Tas mani lamāja. Pēra. Purināja ārā no panskām. Sāpīgi bakstīja. Bet tik un tā nespēja atrast ieeju uz manas dvēseles vienistabas dzīvokli, kurā tā (kā izslāpis suns) šobrīd lok bezalkoholisko vīnu no divlitru burkas.

“…kaviārs ir veselīgākā lieta pasaulē. Tūlīt pēc žeņšeņa.”

Nezinu, kas noticis ar cilvēkiem, kurus rakstniece atdzīvinājusi grāmatas asinsritē, taču nekā vairāk kopīga, kā vien šīs pāris dienas (patiesībā teju nedēļu), kuru laikā mocīju tos pāri savu lūpu malām, nevēlos.

(No čehu valodas tulkojusi Halina Lapiņa; Izdevējs: Pētergailis, 2018)

⭐⭐⭐

Ronalds Briedis
«Asaru gāze»

«Dažkārt viņa klusē dienām
Un man nav ne jausmas,
Kādā valodā ar viņu runāt.
Un es meklēju, līdz trāpās īstā.»

Paņemu dzeltenu grāmatiņu, padusē iespiežu. Dzeltenu grāmatiņu, pilnu dzeltenu līmlapiņu piestādītu. Dzeltenu grāmatiņu, kurā dzejolis par māju no dzelteniem ķieģeļiem, kurā kāds raksta vēstules uz adresēm (visticamāk, dzeltenām) bez mājām. Iespiežu padusē un nesu uz virtuvi, kur dzeltenās tapetēs atspīd dzeltena saule. Atveru grāmatu, dzelteniem pirkstiem, lasu atzīšanos mīlestībā (visticamāk, man):

«Ar tādu pašu kaisli
Kā pirmo reizi
Skūpstu savu mīļoto
Un domāju:

Ja es kaut ko daru
Simto reizi
Es pirmo reizi to daru
Simto reizi»

Skatos, kā cilvēki sieviešu dēļ piever acis un sētnieks uzslauka sasistās plaukstas. Un skaitu, cik krītošu zvaigžņu šonakt izjauks zvaigžņu kartes. Baudu dzejnieka grāmatas ķidāšanu. Burtu un vārdu anatomiju. Kopā pasmaidām par nāvi, kura uzkāpj uz pļavā pamesta grābekļa. Un baznīcu zvanu aplaizītām lūpām.

«Salieku savos grāmatplauktos
šillerus gētes baironus
šekspīrus un voltērus

Stāv visi rindiņā
kolektīvi muguras man
pagriezuši»

Bibliotēkas eksemplārs. Un mani pārsteidza lasītājs «pirms manis». Piedalījies dzejas analīzē, bet aizmirsis izdzēst aiz sevis atstātās zīmuļa pēdas. Lasu «telpa», «alūzijas», «smieklīgi», «tieši tā», «ačgārnības», «atkal ūdeņi». Pārējo nevaru salasīt, bet piekrītoši māju ar galvu. Jo…
Pārsteidza mani šis dzejas krājums. Patīkami. Un tikai patīkami.

(Izdevējs: Neputns, 2004)

⭐⭐⭐⭐⭐

Agnese Rutkēviča
«Vietām cilvēki
»

«tu manī esi tik dziļi kā rēta
kā pietura noņemta no maršruta grafika»

Kaut kas starp rudeni un ziemu. Ziemu un rudeni. Man palika drēgni, mērcējot savu domu slaikās kājas vārdu rindu ezeros. Jūtu, kā tie lēnām pārvelkas ar plānu ledus kārtiņu, draudot iesaldēt mani uz mūžiem (vai vismaz līdz brīdim, kad dzejniece uzrakstīs pavasari).

«stacijas pulkstenis
nolādēts mūžīgi
atkārtoties
»

Roku un šaubu pieskārieni. Noktirne par skabargām – mazajiem mirušajiem kokiem, kuru paēnā patverties. Kur nepieskarties. Vairs. Acu plaksti māj atvadas. Pilsētām. Ielām. Vietām cilvēkiem. Tuvākiem un tālākiem mērķiem. Klusumam. Robežām.

«atkusnis vietām atkailinājis
zemi līdz grūtsirdībai»

Liegas, liriskas vārdu gleznas. Ainavas. Portreti.
Sievišķīgi trausli. Lasot ir vēlme uzkrāsot lūpas un doties uz kādu āra kafejnīcu, atstāt lūpukrāsas nospiedumus uz baltā porcelāna ādas. Atstāt nospiedumus garāmgājēju zemapziņā. Parādīties sapņos kā mežs, kurā gaisma piedzīvo bojāeju.
Ko man vēl pateikt, lai jūs zinātu, ka šis bija skaisti?

«gaismā acis atgādina rētas
kuras katram ir tikai divas –
dzīvība un nāve
viss pārējais
tā ir nejauša saruna
tumsā starp daudziem
svešiniekiem»

(Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2020)

⭐⭐⭐⭐

Arvis Viguls
«5:00
»

«manī mīt nevis viens, bet vismaz seši es»

Precīzs kā modinātājpulkstenis uz mani iedarbojas katrs burta milimetrs. Uz samtainās papīra miesas iekodēts. Dzeja liela. Plata un smaga. Kā kafiju ar pienu piesūcies divsimt reiz divsimt palags. Modina rīta trauslumu. Zirnekļu tīklu mežģīnes. Modina vienaldzībā nevienaldzību. Modina sliktajā māsā labo (atstāsim ģimenes lietas ģimenei, labāk aprēķināsim, «cik ļoti tumsa atkarīga no gaismas ātruma»). Piecēlusies un aizgājusi līdz gāzes plītij, lai brokastīs uzsildītu aizvakardienas atmiņas (sildot uzzināšu, vai tās nav saskābušas), nedaudz skumstu pēc siltuma, kuru izstaro sega. Pēc atkušņa gultā. Atkušņa, kas atkausēt spētu pat pasaules nepatiesību.

«es nezinu neko par trokšņiem gaitenī, es nezinu,
kas naktīs ielavās un atstāj dzīvoklī uz grīdas
un tavā dvielī svešus matus, kurus atradusi
tu domā, ka pie manis bijusi cita,
es nezinu, no kā, no kuras pasaules tie pienāk,
kā skopas vēstis par tās eksistenci»

Katrs dzejolis kā vesels romāns. Ierauj lasītāju notikumu atvarā. Sagriež galvu. Un tad piepeši, vismazāk gaidītajā brīdī, izmet ārā. Realitātē. Kur neviens negramstās mūžībai starp kājām vai neizpilda rekviēmu aizgājušo manekenu piemiņai. Kur rīta melus neiespiež padusē (pēc pasta kastes apmeklējuma), bet meklē starp tievēšanas un angļu valodas kursiņu reklāmām viedtālruņos.

«es skatos uz tavu seju, rītam austot,
kad krāsas vēl nav atgriezušās un viss ir neskaidrs, izplūdis attēls,
un man liekas, esam divi rēgi, sastapušies svešu cerību graustā,
ko spītīgi vēl cenšas apdzīvot tā kādreizējie iemītnieki.
cik maz mēs zinām viens par otru, cik maz mēs zinām,»

Esmu vairāk nekā patīkami pārsteigta. Cik vienkārši (un mazliet prasti) tas skan, kad to pasaka skaļi, tāpēc es rakstu. Rakstu, ka šī šķiet viena no skaistākajām «dzejām», kuras topogrāfiskajā kartē esmu maldījusies. Taustījusi tās kalnu virsotnes. Kritusi bezdibeņos. Pārpeldējusi upes. Stigusi purvos.
Brīnišķa ekspedīcija piecos no rīta.

«tagad mani biedē tavs skatiens: tavas acis ir tik savādi platas —
kā mirušo acis, un tā ir tikai mazākā daļa no maksas
par klusumu, uz kuru mani aizved noguris taksists.»

(Izdevējs: Mansards, 2012)

⭐⭐⭐⭐⭐

Žozē Žorži Letrija,
Andrē Letrija
«Ja es būtu grāmata»

«Ja es būtu grāmata, es lūgtu, lai cilvēki neizrotā ar mani trauku skapjus.»

Plaukti krāj grāmatas. Grāmatas krāj putekļus. Putekļi krāj deju soļus, kurus atklāt no jauna uz grāmatu mugurām, stīvām no stāvēšanas. Aizmiršanas. Plauktiem patīk tikt atbrīvotiem no grāmatu smaguma. Sliedēm, kas ieēdas skaidu plākšņu miesās, kā rētas pēc kara. Pēc kara, kurā uzvarētājs tiek lemts ar monētas palīdzību. Vēsture aiztur elpu.
Grāmatām patīk tikt atbrīvotām no stāstiem. No burtu ganāmpulkiem. Pieturzīmju ganiem. No stāstiem. Teikumu noteiktībām (un ne).
Putekļiem patīk atbrīvoties no drēbēm. Mesties virpuļos, saulesstaru pielietu istabu galvvidū. Visas uzmanības ubadzes.
Ja es būtu grāmata, es neļautu putekļiem rīkot dzīres uz manas ādas. Ja es būtu grāmata, pa mani ceļotu tikai cilvēku pirkstu gali. Aizceļotu uz Kongo džungļiem. Raustīt hotentotu aiz ūsām. Uz Galapagu salām ar pingvīniem, un frakām mērīties. Uz Lielbritāniju un pusdienas laika tēju pie Karalienes.

«Ja es būtu grāmata, es vēlētos augt un augt, līdz es kļūstu par bibliotēku.»

Bilžu grāmatā «Ja es būtu grāmata», kuru radījuši portugāļu dzejnieks Žozē Žorži Letrija un ilustrāciju burvis Andrē Letrija, mājvietu radušas ne vien pasakaini skaistas un pārdomātas vizualizācijas, bet arī trāpīgi teksti, kas radīti nepieradinātas dzejas formā. Vidēji 14-15 vārdi vienā grāmatas atvērumā ved lasītāju pārdomu biezokņos, no kuriem izkļuvis, ikviens varēs būt pārliecināts, ka atradis recepti, kā viegli skart jebkuras grāmatas trauslāko vietu.

«Ja es būtu grāmata, es lūgtu – ja satiec mani uz ielas, paņem līdzi uz mājām!»

«Ja es būtu grāmata» radīta visu vecuma bērniem – gan tiem, kas šūpulī, gan tiem, kas šūpuļkrēslā. Grāmata, kura nekad nezaudēs savu aktualitāti, revidējot katra tās baudītāja domāšanas procesus.
Ja es būtu grāmata, es gribētu būt tieši tā.

«Ja es būtu grāmata, es vēlētos dzirdēt par sevi: «šī grāmata tiešām pārvērta manu dzīvi.»»

(No portugāļu valodas tulkojis Edvīns Raups; Izdevējs: liels un mazs, 2017)

⭐⭐⭐⭐⭐

Vija Laganovska
«Pirms un pēc»

«…nekas neved pie dievišķā pa taisnu ceļu, vien parāda tik daudzus cilvēciskas laimes meklējumu līkločus, ka bieži vien skurbumā vai neizmērojamās ilgās zīmes nepamanām.»

Grāmatas apraksts nepārprotami vēsta, ka «Pirms un pēc» stāsti ir rakstnieces Vijas Laganovskas debija prozā, taču lasot tā nemaz nešķiet. Ir sajūta, ka tieku bezkaunīgi maldināta, un aiz rakstnieces vārda un uzvārda slēpjas vēl daudzi citi, tipogrāfijas ceham cauri gājuši, iespieddarbi. Ir neiespējami nesajust, ka autore rakstot jūtas kā zivs ūdenī. Tik organiski tiek atdzīvināts katrs nākamais vārds. Stāsti šķiet norakstīti no dzīves. Tie elpo sejā (un pakausī). Rausta aiz matiem. Min uz kāju pirkstgaliem. Un lasītājam neatliek nekas cits, kā bēgt no stāsta uz stāstu, kamēr ar tiem (un sevi pašu) ir cauri.

«Trakuma un ļaunuma gaitu ir grūti paredzēt. Katru būtni vada dzīvības instinkts. Cilvēcība? Tas ir tikai mīts.»

«Pirms un pēc» sevī apkopojis vienpadsmit stāstus. Traģēdijas, kas vienlaikus salauž un atpestī. Kļūdas un to sekas, kas seko no paaudzes paaudzē, kā kucēni, kas alkst pēc mīloša pieskāriena. Cenzūras kombaini, kas nepaguruši novāc ražu. Vienu pēc otras. Vienu pēc otras. Laika uz priekšu grūšana. Laika, kam labpatiktos stāvēt uz vietas, līdz satrūdētu vienpatībā. Cīņa ar pašu radītām vētrām. Triumfu. Fiasko. Autobusu, kuram galapieturas nav. Kuram pieturu nav. Un bremžu. Drāšanās pretī likteņa nežēlības izdangātajiem ceļiem. Un ar cilvēkiem.

«Vai tiešām visa nodzīvotā dzīve ir acu, prāta un sirds apmāns? Ilūzija.»

Lai arī «Pirms un pēc» stāstu baudīšanu pēkšņi pārtauca Silvijas Brices parādīšanās manā grāmatu kaudzē (par to sīkāk aprakstīju ŠEIT), atgriezusies pie tiem, es tos tvēru un baudīju tieši tā, kā to būtu gribējusi jau no paša sākuma. Reizēm tādi pārrāvumi ir svētīgi. Kā spēriens pa pakaļu.

«Grāmatu lasīšana Almai gluži kā pīpēšana. Prasās.»

(Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2020)

⭐⭐⭐⭐

Jānis Hvoinskis
«Mūza no pilsētas N.»

«tu biji dzīva tu elpoji uzsūci un izgaroji katru šīs pasaules vielu
kura centās tevi noglāstīt un tevī ieiet
vielu ar kuru cilvēki atrod viens otru un šķiras»

Sēžu.
Prātoju, kas ir dzeja. Kas patiešām ir? Vai kartupeļi, vāroties savā sulā, ir dzeja? Vai tējas garaiņi, kas izplūst virtuves izplatījumā, ir dzeja? Vai skaņa, ar kādu kaķu barība birst traukā, ir dzeja? Vai kaimiņa paceltā roka sveicienam, kad pieeju pie loga, lai piekārtotu aizkarus, ir dzeja? Un klusums? Vai tā ir dzeja? Nesaskatīšanās? Neaizbraukšana? Palikšana? Pieceļos.
Saglabāju šo domu.
Melnrakstos.

«Tā dzīvojam mēs – līdzīgi rudenī peldošiem putniem»

Pēdējo mēnešu laikā esmu kāri metusies uz dzeju. Kā uz medu. Lieku to klāt pie karstajiem dzērieniem. Smērēju uz mīksti smaržīgas baltmaizes šķēles. Loku pa taisno no burkas iekšā. Ar visa izmēra karotēm. Pirkstu galiem. Ja izdodas aizkacēt, arī ar mēli. Tā, kādā no vissaulainākajām februāra dienām, uzmetos dzejnieka un tulkotāja Jāņa Hvoinska dzejas krājumam «Mūza no pilsētas N.» Kādu brīdi mēs ceļojām katrs savā orbītā. Vai kā rakstīts kādā no dzejas rindām – «Mēs sēžam katrs pie sava galdiņa». Es un dzejnieks. Taču kādā brīdī sapratu, ka galdiņš pie kura sēžam ir ne tikai viens, bet arī krēslu, zem apaļajiem dibenu vaigiem, dalām vienu.

«tavu iedomu telpā ir jānovelk robeža
vienā tu otrā viņi»

Esmu atzīmējusi vārdus «es viņu satiku nelielās viesībās ar smaragda tapetēm izlīmētā virtuvē». Tie atrodami grāmatas divdesmit devītajā lapaspusē. Kā tādi noziedznieki slēpjas starp vārdiem «šeit» un «zagšus». Ko es esmu domājusi ar šiem zīmuļa virpuļiem, ierobežojot šīs grafiskās zīmes, man nav ne jausmas. Bet tik skaisti tas skan. Smaragda tapetes.

«šeit tagad es
šeit tagad vājprātīgi smejos es»

Pārāk ilgi es meklēju dzejas muskuļus. Meklēju līdz izrādījās, ka dzejnieki ar tiem nemaz nedalās. Nemaz neaudzē dzejas muskuļus, neieliek grāmatu skatlogos. («muskuļi paliek muskuļi – to dzejniekiem trūkst») Taču, lai kā man šķita, ka neielasīšos, es to tomēr izdarīju. Pat vairākas rindas sevī ielasīju vairākkārt.
Ielasījos.
Tikai žēl, ka divas zvaigznes par vēlu.

(Izdevējs: Neputns, 2019)

⭐⭐⭐

Atpakaļ uz lapas augšu