Džeimss Boldvins «Džovanni istaba»

Džeimss Boldvins «Džovanni istaba»

«Ir vajadzīgs spēks, lai atcerētos, un vajadzīgs citāds spēks, lai aizmirstu, un tikai varonis spēj abus.»

Katru dienu viens un tas pats.
Cilvēki un lietas. Tie paši. Bārsta komplimentus, galvas vilnas džemperu apkaklēs ierakuši. Nemirstīgi cietām akmens sejām. Neizdevušies tēli no avīžu speciālizdevumiem. Katru dienu viens un tas pats. Neglītu ēku fasādes. Kariķētas ģīmetnes. Logi. Izbirušiem zobiem. Tukši smaida. Gaida. Ielu džungļu mežonīgo iemītnieku rēcienus. Smilkstus. Katru dienu viens un tas pats. Remdena kafija uz zoda iezīmē robežu starp tevi un mani. Pirms aizslauku to piedurknē. Neizdevušos dzīvokļa remontu aizslauku no acīm. Svaipoju pa kreisi visus tavus vispārpieņemtos uzskatus. Nestrīdos uz āru. Strīdos uz iekšu. Katru dienu viens un tas pats. Ziņu diktori plāta mutes. Rokas plāta producenti. Skatītāji pilda savus līgumā atrakstītos punktus. Gremo vakariņas. Aizvakar vārītos makaronus, šodien uz pannas saceptus ar olu. Gremo interneta komentārus. Saldajā. Krata galvu. Krata pirkstus. Epileptiķu salidojums. Katru dienu viens un tas pats. Kaili koki met spocīgas ēnas. Spocīgas ēnas met spalvu. Spalvas met kaķus. Griež kažoku uz otru pusi mākoņi. Saule žagojas. Teātra izrāde bez skatītājiem. Katru dienu viens un tas pats. Ieilgusi migrēnas lēkme. Reklāmas uz reklāmu stabiem. Muļķības. Skolēnu ekskursijas. Katru dienu viens un tas pats. Absurds pavelk uz augšu Saprāta svārkus, uzstutē uz rakstāmgalda, atpleš kājas un izdrāž. Labākajās sentēvu tradīcijās. Katru dienu viens un tas pats. Domas par to, kas slēpjas aiz līdzcilvēku sejām. Aiz vārdiem. Un darbiem. Tracina. Izved no pacietības un ieved atpakaļ. Pacietībā. Kas ir šie cilvēki, kurus turam rokas stiepiena attālumā? Sievas un vīri, un mīļākie. Cik daudz mēs par viņiem patiesībā zinām? Cik gan daudz viņi atļauj mums nezināt, lai mierīgi pārlaistu tādas naktis kā šī. Zem nepatiesības zvaigznāja. Katru dienu viens un tas pats. Atbloķēju telefona ekrānu un uzspiežu uz tā man piešķirto mobilo sakaru operatora numuru. Aizņemts. Un tā vienmēr, kad gribu piezvanīt sev un pajautāt – cik gan patiesa tu esi pati pret sevi?
.stap sat sneiv uneid urtaK

«Var jau būt, ka viņš ir muļķis un zaķpastala, bet gandrīz jebkurš ir vai nu viens, vai otrs, un vairums ļaužu ir abi reizē.»

Džeimsa Boldvina vārds gar acīm pazib vairākkārt, pārlapojot apgāda Mansards internetā pieejamo grāmatu plauktu. Boldvina «Cita zeme» grāmatas vāks piesien un vienlaikus atsien dūšu. Taču pieci simti un četrdesmit četras lapaspuses ir tieši tik daudz, lai neļautu naudas makam paslīdēt un vienkārši nopirkt grāmatu putekļu krāšanas funkciju pildīšanai. Īsti nevienas noderīgas atsauksmes par to, vai grāmatu ir vērts lasīt. Kaut ko noburkšķu zem deguna. Un ļauju peles kursoram sameklēt pārlūkprogrammas ciļņu joslā krustiņu. Boldvins tiek aizmirsts. Kā podā norauts solījums «varbūt kādreiz». Atkārtoju iepriekš minētās darbības pāris reizes nedēļā. Mēnesi no mēneša. Līdz kādu dienu uzduros rakstnieka romānam «Džovanni istaba». Simt deviņdesmit trīs lapaspuses. Nav daudz. Nav arī maz. Taču mūsu pirmajai reizei pietiekami. Pasūtu grāmatu Kuldīgas Galvenajā bibliotēkā. Pēc pāris dienām saņemu zvanu – grāmatas nav. Tā pazudusi sistēmas tulkojumā vai kāda lasītāja mājās starp kūku recepšu, Račko un citiem mājsaimnieču ielīksmojošiem dižpārdokļu eksemplāriem. Taču, lai kā gribētos, starpbibliotēku abonementu šajā paralizētajā laikā vīrusam nav izdevies atzīt par spēkā neesošu, tāpēc grāmata pēc pāris mirkļiem atceļo pie manis no pašas Latvijas Nacionālās bibliotēkas. Jūtos tik svarīga, ka, skatoties spogulī, teju vairs sevi neatpazīstu. Uzziežu uz lūpām krāsu, pielaboju uzacu formu. Tāds rīdzinieces šarms pašā Kurzemes lauku viducī. Apleju krūzi ar kafiju. Ieņemu labāko (vienīgo) vietu lasāmdīvānā un ļaujos, bļāviens, vienam no saviem labākajiem grāmatceļojumiem. Boldvina kungs, ja jums tur uz mākoņa maliņas ir ievilkts optiskais internets vai ķer vismaz kādu bezparoles WiFi tīklu, un jūs, visticamāk, pēc atslēgas vārdiem esat iemaldījies šajā emuārā un lasāt manas pēcsajūtas pēc romāna «Džovanni istaba» izlasīšanas – Es jūs mīlu!

«Sievietes ir kā ūdens. Viņas ir vilinošas kā ūdens, viņas var būt tikpat nodevīgas un var likties tikpat bezdibenīgas, un var izrādīties tikpat seklas.»

Negaidīts uzbrukums. Romāns «Džovanni istaba» iecērtas nāsīs kā saindēta gaisa malks. Apreibina. Taču ne tik spēcīgi, lai noskrietu no autora radītā skrejceļa, kuru no visām pusēm ieskauj emocionāli piesātināts stāsts. Traģēdija. Apreibina. Nozog uzmanību. Postošu notikumu hronoloģija. Šajā daļēji autobiogrāfiskajā romānā autors spēlējas ar homoseksuālisma tēmu kā rotaļu lācīti. Zaķīti. Kaķīti. Baksta vēderu. Rauj aiz ausīm. Paņem aiz ķepas un aizlec galopā uz virtuvi pēc silta piena. Cilvēku dažādību. Atmodinātām vēlmēm. Sevis apspiešanu. Apzināšanu. Kaunu. Sevī dzimstošu naidu. Augošo izmisumu. Brīvības alkām. Bēgšanu. Un neizbēgšanu.
Biedējoša sinerģija. Sienas saplūst ar sienām. Logi ar logiem. Gultas ar gultām. Cilvēki ar cilvēkiem. Izmaļ cauri izmisuma centrifūgai. Mīlestībai un tās noliegšanai.
Vai tas ir noziegums, ticēt, ka katrs no mums ir pelnījis iespēju mīlēt? Pelnījis iespēju būt mīlētam?
Ja reiz tā – kāds sods mūs sagaida? Un kas būs tā izpildītāji?
Varbūt šī soda izpildītāji būsim mēs paši?

«Es neticu tām muļķībām par laiku. Laiks vienkārši ir kopīgs visiem kā ūdens zivīm. Ikviens ir šajā ūdenī, neviens no tā nevar izkļūt, bet, ja izkļūst, tad ar viņu notiek tas pats, kas ar zivīm – viņš nomirst. Un zināt, kas notiek tai ūdenī, laikā? Lielās zivis apēd sīkās zivis. Tik vien. Lielās zivis apēd sīkās zivis, un okeānam viss vienalga.»

Cik gan daudz mēs nodarām pāri sev un saviem līdzcilvēkiem klusējot. Klusējot par to, ko patiesi jūtam. Pūdējam sevi no iekšienes, mēģinot sevi pārliecināt, ka tas, ko sajūtam, ir maldi. Vājums. Mirkļa izbīlis. Apjukums. Domu juceklis un nekas vairāk. Tas pāries. Viss taču pāriet. Ar laiku. Klusēšana kā svelmes sakarsēta asfalta miesa. Dedzina. Kliedz un skrāpējas. Atstāj rētas. Pazudina. Pārvērš tukšumā.
Svešinieka seja spogulī. Svešinieka seja blakus gultā. Un tādas sejas katru reizi šķirsti kā grāmatu lapaspuses. Un katru tādu reizi tajās atklājot ko jaunu. Ko biedējoši jaunu. Jaunas grumbas. Un nepasacītus vārdus. Jaunas šausmas. Un ceļus, pa kuriem bēgt un slēpties no patiesības smagās nastas.

«Ne sevišķi daudz ļaužu jebkad ir nomiruši no mīlestības. Bet tik ļoti daudzi ir gājuši bojā un vēl aizvien iet bojā ik stundas no tās trūkuma.»

Nīče ir alojies, sakot, ka viss, kas mūs nenogalina, padara mūs stiprākus. Iepūt, Nīče! Viss, kas mūs nenogalina, padara mūs arvien mazāk rezistentus pret nākamajiem likteņa pātagas cirtieniem. Lasot «Džovanni istabu» nepamet nemitīga krišanas sajūta. Krīti un gaidi to sitienu pa pakausi. Gaidi tumsu, kas iestāsies un atvieglojumu. Bet tu krīti, krīti, krīti. Bezgalīgi krīti. Tādas dziļas mokas un ciešanas pavada sekošanu līdzi notikumiem, kas padara romāna varoņus par slīkoņiem pašu radītā purvā. Un nodevība, kas dzimst pie tādas slīkšanas, liek kuņģim apmest kūleni. Naids, kas dzimst, kad sevī jāiesloga un jāapslāpē mīlestības un kaisles liesmas, ir kā nebeidzama slepkavība.

«Es domāju par cilvēkiem pirms manis, kas lūkojušies uz upi un raduši mūža miegu tā dzīlēs. Prātoju, kā viņi to izdarījuši – to, fizisko darbību. (…) Es vienkārši iedomājos par mirušajiem, jo viņu dienas bija beigušās un es nezināju, kā pārdzīvošu savējās.»


Es nevēlos rekonstruēt romāna sižetu. Boldvinam izdevies to radīt tik trauslu, ka man bail ar savām lempīgajām rokām to izpļeckāt. Izsmērēt ārā no rāmjiem. Aizsmērēt prom. Apmātību.
«Džovanni istabu» daudzi lasītāji dēvē par «grāmatu, kas pieder daiļliteratūras virsotnēm». Es piekrītoši māju galvu uz visām debespusēm. Lai nav pārpratumu. «Džovanni istaba» liek aizmaldīties domu ministrijas gaiteņu labirintos tik tālu, ka pēkšņa drošinātāju izsišana nāk kā atbrīvošana. Tāpēc šobrīd es tikai vēlos savas sajūtas atstāt šeit. Un varbūt kādu tas iedvesmos meklēt. Un atrast. Sevi. Vai «Džovanni istabu» – izbaudīt apburošu tulkotāja Gunta Valujeva darbu, kas kā medus salipina muti. Kairina aukslējas. Un pieprasa vēsa ūdens (vai remdenas kafijas) malku.

«Cilvēki, kas tic savam gribasspēkam, un tam, ka paši ir sava likteņa lēmēji, var šo ticību uzturēt, vienīgi kļūstot pašapmāna meistari.»

Romāns «Džovanni istaba» pirmo reizi publicēts 1956. gadā. Tā ir pasaule, kura slīgst aizspriedumu okeānā. Taču šodien (pēc sešdesmit pieciem gadiem) mēs joprojām neesam izpeldējuši šī okeāna krastā. Šī nav vienīgā reize, kad Džeimss Boldvins savā literārajā darbā skar tēmas, kuras lielākajā daļā sabiedrības rada sašutumu un neizpratni. Izpleš nāsis. Atkar žokli. Boldvins bezbailīgi raksta par visu, kas divdesmitā (un, kā izrādās, arī divdesmit pirmā) gadsimta cilvēkam uzdzen nelabumu.
Mani sarūgtina apziņa, ka aizvien liela daļa cilvēku nenoguruši turpina potēt sevī pareizību. Trīcošām rokām sēž uz savām diennakts stereotipu devām. Un tādi, kārtīgi noēdušies savu pareizību, nāk un māca pārējiem, kā būt. Cilvēkiem.
Kamēr vieni ir izauguši no pamperiem, otri dirš pa taisno biksēs, un ar apzelētu pirkstu rāda uz pidariem, nēģeriem un pārējiem izdzimteņiem, kurus Dievs uz Zemes nolicis kļūdas (vai sliktas humora izjūtas) pēc. Ir neizturami dzīvot starp cilvēkiem, kuri mīlestību nostata pretī savām, akurāt, dziļajām pārdomām par to, kurškuramkurācaurumākobāž. Izsmej. Nicina. Baksta kā ar dakšu kontaktligzdu un gaida uzliesmojumu. Ķircinoša spēle bez noteikumiem. Ielu cīņas, kurās izteiktie argumenti neiztur kritiku. Tā ir šaurība laikā un telpā. Un domāšanā.
Romāns «Džovanni istaba» ir jauna cilvēka sevis atrašanas mēģinājums. Tāls ceļojums, kura galamērķis ir iznīcība, jo – ko gan var gaidīt no mīlestības, kuru barojušas tās pašas saknes, kuras naids?

No angļu valodas tulkojis Guntis Valujevs;
Izdevējs: Atēna, 2003

«Es biju šausmīgi apjucis. Reizēm domāju – bet tā taču ir tava dzīve. Necīnies ar to. Nepretojies. Vai iešāvās prātā – bet es taču esmu laimīgs. Un viņš mani mīl. Es esmu drošībā. Citkārt, kad viņa nebija blakus, iedomājos, ka neļaušu viņam vairs nekad sev pieskarties. Bet, kad viņš pieskārās, nodomāju, ka tam nav nozīmes, tā ir tikai miesa, tas drīz beigsies. Kad tas beidzās, es gulēju tumsā, klausījos viņa elpas vilcienos un sapņoju par viņa roku pieskārieniem – Džovanni roku, jebkuru roku, kam pietiktu spēka mani sadragāt un salikt kopā no jauna.»

Atpakaļ uz lapas augšu