APRĪLIS

APRĪLIS

Kā caur skrūvspīlēm izvilkts. Aprīlis. Uzvilktas sniegpulkstenītes. Atpakaļgaitā. Pukst. Dienas, šķiet, velkas mēnešiem, tomēr tas neliedz man meklēt attaisnojumus tam, ka nespēju rast laiku ieniršanai burtu pļavā. Līdz elkoņiem. Esmu grāmatu parādos. Un pirmo reizi neizjūtu vainas apziņu (nedod Die’s vēl sākšu apiet peļķes vai pārstāšu ticēt Lieldienu zaķim (kaut gan pieaugšana divdesmit septiņu gadu vecumā nemaz nebūtu ļaunākais, kas varētu notikt)). Kāda no angļu rakstnieces Sāras Pinboro romāna «Viņai nemanot» varonēm apcer mums atvēlēto laiku (vai nelaiku): «Man reizēm gadās par to domāt – par skaļu pulksteņu savairošanos pasaulē un kā tie nepagurdami mēra mūsu laika trūkumu. Mums uz tiem vajadzētu skatīties ar šausmām, tomēr šī vienmuļā tikšķoņa nezin kāpēc nomierina sirdi.» Izņemu no visām pukstētājām baterijas (pirms tam svinīgi ļaujot tām izlaist savu pēdējo «tik-tak») un dienas kļūst mēnešiem garas. Caur skrūvspīlēm vilktas. Ziedpumpuri uz iekšu plaukst. Lietus līst atpakaļ mākoņos. Cilvēki pārstāj zaudēt cilvēcību.

Lai arī aprīlis nav bijis pateicīgākais mēnesis literatūras baudīšanai, izlasīto grāmatu konts papildināts ar sešām lieliskām (un mazāk lieliskām) grāmatām. Par vienu no tām, rakstnieka Džeimsa Boldvina romānu «Džovanni istaba», jau vēstīju iepriekš, daloties ar to uz emuāra galvenās sienas. Taču šodienas ieraksts, kā ierasts, top par godu grāmatām, kuras uz tās nenonāca:

Tie, kas aptuveni pārzina augstākminēto grāmatu saturu, varētu ieķert smaidu virslūpas ūsiņās, starp tādiem nopietniem grandiem redzot arī vienu mazu (turku pupu) bērnu dzejas grāmatiņu (ar lielu dvēseli, protams). Aprīlis, kā zināms, ir LALIGABA (Latvijas Literatūras gada balvas) mēnesis, tāpēc, ķerot un grābjot pēdējā brīža iespēju izlasīt vēl kādu balvai nominētu darbu, izvēlējos tieši šo dzejas (un ilustrāciju) pērli bērniem (un ne tikai). Tieši šovakar, 30. aprīlī pulksten 21:00 Latvijas Televīzijas pirmajā kanālā ikvienam grāmatmīlim būs iespēja sekot līdzi Latvijas Literatūras gada balvas pasniegšanas ceremonijai, lai grāmatu svētkus svinētu kopā. Ar visām 2021. gada nominācijām un nominantiem vari iepazīties ŠEIT, bet par mazu daļiņu no tiem esmu rakstījusi arī emuāra lapaspusēs:

Mūža balvu saņems literatūrzinātnieks Gunārs Bībers, kā arī valodniece un rakstniece Lalita Muižniece, kuras stāstu grāmatas «Pēdas • Melita Rīgā» baudījumam esmu ļāvusies arī es.

Šobrīd manā dienaskārtībā ir Jāņa Rozes apgāda nule izdotie franču rakstnieces Delfīnes de Vigānas romāns «No un es», čehu autores Terēzas Sedivas grāmata bērniem «Kurmis melni baltā alā». Tāpat mani gaida iepazīšanās ar rakstniecēm Federīku Basko, Karu Hanteri un Paulu Hokinsu, bet par visu to – nākamreiz…

Lai vilinošas negulētās stundas grāmatu dēļ!
TIEKAMIES MAIJĀ!

Emma Hīlija
«Elizabete ir pazudusi»

«Ja es novērsīšos, vai es aizmirsīšu, kas viņa tāda ir?»

Smaga nopūta. Neaprakstāmi smaga. Kā svins. Un tādi svina vārdi šobrīd veļas pāri datora klaviatūras taustiņiem. Aizveļas rakstīšanas mašīnu dzīlēs. Aizrakstās līdz tavas viedierīces ekrānam un ar blīkšķi iekrīt acu kaktiņos. Aizslēpjas aiz plakstiņiem. Nomācošu pārdzīvojumu simfonija.
Es ilgi nespēju izlemt, ko darīt ar savām sajūtām. Vai rakstīt par tām garākā emuāra ierakstā vai tomēr likt to kā komatu starp visām šajā mēnesī izlasītajām grāmatām. Komats.
Britu jaunās rakstnieces Emmas Hīlijas (Emma Healey) romānu «Elizabete ir pazudusi» visu šo laiku (kopš tā parādīšanās manā redzeslokā) turēju no sevis drošā attālumā. Zināju, kas ir romāna viena no galvenajām vadlīnijām, tāpēc centos savu ziņkāri tajā ielūkoties noslāpēt ar sešām kafijas ar pienu krūzēm (beidzot esmu atradusi attaisnojumu savai atkarībai no kafijas) dienā. Centos izvairīties, jo zināju, ka šis ceļojums galvenās varones dzīves līkločos, aizvedīs mani atpakaļ pagātnē. Kur sāpjpilnas atmiņas, kurkstošu vēderu, gaida, kad atgriezīšos. Gaida, lai piestumtu māgu ar manām skumju asarām. Kas, kā atskabargas, uzar dvēseli kā sen atmatā aizlaistu zemi.

«Laiks kļuvis tik staipīgs.»

Romāna «Elizabete ir pazudusi» galvenā varone Moda meklē savu draudzeni, kaut vienīgā, kura ir pazaudējusies, ir pati Moda. Astoņdesmit divus gadus vecā Moda sirgst ar demenci. Ar katru dienu arvien vairāk izbalē Modas atmiņas. Kā pagalmā izkārta veļa. Saules un vēja izsmieta. Maldīšanās laikā un telpā ved Modu arvien tālāk prom no realitātes. Izšķīdina. Šķeļ Modas prātu arvien sīkākās driskās. Un nedomā salikt tās atpakaļ. Paralēli lasītājam ļauts piedalīties teju septiņdesmit gadus sena nozieguma atšķetināšanā. Rakstniece šos abus romāna motīvus savij kopā kā smalkus dzīparus. Rotaļa ar tekstu (lasītāja «mētāšana» dažādos laikos) ļauj labāk izprast to, kas notiek demences skarta cilvēka galvā. Un tieši šī Emmas Hīlijas spēja, likt man noticēt katram uzrakstītajam vārdam, katrai varoņu darbībai, lasot stāstu par Modu, simpatizēja visvairāk. Es zinu, ko nozīmē būt tuvumā cilvēkam, kurš sirgst ar demenci. Zinu, ko nozīmē meklēt avīzē ietītas lietas. Zinu, ko nozīmē atrunāt no «došanās mājās». Zinu, ko nozīmē atkal un atkal atgādināt par laiku, kurā dzīvojam un, ka «putniņi» uz mikroviļņu krāsns nav jābaro. Ka esam ģimene un neviens nevienu necenšas sazāļot ar kumelīšu tējas palīdzību.
Tie bija tikai daži mēneši, bet šīs sāpīgās atmiņas nepametīs mani nekad.
Ja ir interese ielūkoties ar demenci sirgstoša cilvēka ikdienā, sekot līdzi pagātnes notikumu ēnām, «Elizabete ir pazudusi» būs lielisks variants. Krāšņa debija. Lielisks tulkotājas darbs.
Visas manas zvaigznes – Modai!

«Cilvēki reizēm nodzīvo simts gadu un tā arī neuzzina, kas ir zem viņu kājām.»

(No angļu valodas tulkojusi Renāte Punka, Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2018)
⭐⭐⭐⭐⭐

*Piezīmes par romānu «Elizabete ir pazudusi» tapušas 7. aprīlī

Alekss Maiklīdess
«Klusējošā paciente»

«…mēs visi esam savā ziņā traki, tikai katrs citādi.»

Tikko aizvēru grāmatas vākus. Emocijas vēl nenogulsnējušās auļo. Triecas cauri ķermenim kā elektrība. Uzbudināts prāts. Nenoguris rēķina algebriskas izteiksmes. «Kaut kur pusceļā mēs bijām apmainījušies lomām.» Mainīgie. Nemainīgie. Vainīgie. Nevainīgie. Uz viens. Divi. Apkārt griezties.
Sirdsapziņas pārmetumi. Un nē.
Patiesība. Meli.
Mīlestība, nodevība. Ļaunums. Vienā katlā vārās. Vārās savā sulā.
Nekas nav bīstamāks par cilvēku, kuru nodod vienreiz. Bet vai esi gatavs uzzināt, uz ko ir spējīgs cilvēks, kuru nodod divreiz?
Uzbudināts prāts. Nenoguris rēķina algebriskas izteiksmes. «Kaut kur pusceļā mēs bijām apmainījušies lomām.»

«Mīlestība, kura nav balstīta uz godīgumu, nav pelnījusi mīlestības vārdu.»

Ir lietas, kuras nav viegli atstāt pagātnē. Un ir lietas, kuras labāk atstāt tieši tur, tajos elles kambaros, kuros tās jau mīt. Ļaut izsāpēt un norimt, nesatricināmā noslēgtībā, ne bakstīt un uzplēst čūlainās rētas, kas kā sērga pakļaus iznīcībai ik vienu, kas tai tuvosies.
Zinu, ka liela daļa manu domubiedru īpaši neaizraujas ar dižpārdokļu lasījumiem. Kas der visam, neder nekam. Taču reizēm man patīk (pavisam nejauši) iekrist autoru tīklos, kuri radījuši romānus, kurus lasītāji teju izķer vēl pirms tie paspējuši iznākt no drukas mašīnas. Šajā reizē ļāvos rakstnieka Aleksa Maiklīdesa (Alex Michaelides) debijas romānam «Klusējošā paciente» (The Silent Patient). Romāns var patikt. Var nepatikt. Var kaitināt vai prasīties uz tūlītēju pārlasīšanu. Cik labs tas ir. Pēdējā laikā pārliecinos, ka trillera žanru pārvaldošie autori savus pirmos kaķēnus rada tieši tādus, lai to nebūtu vēlme noslīcināt. Šis nebija izņēmums.

«Es bailes vienmēr biju uztvērusi kā kaut ko stindzinoši aukstu, taču tā nav taisnība – bailes ir svelošas kā uguns.»

Romāna vadmotīvs ir slepkavība un lēna tās anamnēze, lai rekonstruētu noziegumu, par kuru tās pastrādātāja (Alīša) nebilst ne vārda. Kāds ir motīvs? Ko viņa slēpj? Kuru viņa sargā?
Pēc nozieguma pagājuši jau seši gadi, bet Alīša joprojām ir mēma. Joprojām vārdi pār viņas lūpām nekāpj, lai attaisnotu sevi. Mēģināt izdibināt patiesību, psihoneiroloģiskajā slimnīcā ierodas psihoterapeits Teo, kurš ir pārliecināts, ka spēs sievietei palīdzēt. Spēs viņu atkal atgriezt dzīvē. Taču tas kļūst par tik pat sarežģītu uzdevumu kā tvarstīt kūstošas sniegpārslas – līdz ko šķiet, ka atrisinājums jau ir pirkstu galos, straujš notikumu pavērsiens atsviež Teo uz starta līnijas.

«Viens no grūtākajiem soļiem cilvēka dzīvē ir atzīt sev, ka neesi mīlēts tad, kad tev visvairāk bija vajadzīga mīlestība. Tā ir briesmīga sajūta – sāpes, ko izraisa mīlestības trūkums.»

Maiklīdess radījis fantastisku spriedzes pilnu romānu, kura atrisinājums liek asinīm sastingt. Biju jau aplūkojusi citu lasītāju atsauksmes, tāpēc nojautu, ka atrisinājums būs negaidīts. Šī iemesla dēļ, lasot «Klusējošā paciente», pirmo reizi necentos aprēķināt, kurš izrādīsies vainīgais, kura rīcība tiks atzīta par nevainīgu – un tas izrādījās vislabākais lēmums.
Lasiet un nedomājiet! Lasiet un baudiet!
Ir tā vērts!

«Neviens nepiedzimst ļauns.»

(No angļu valodas tulkojusi Maija Opse; Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2019)
⭐⭐⭐⭐⭐

*Piezīmes par romānu «Klusējošā paciente» tapušas 15. aprīlī

Alesandro Bariko
«Misters Gvins»

«Bez bailēm neko vērā ņemamu nevar dabūt gatavu.»

Kad mājās pārnesu Bariko, vīrs jau zina – būs svētki. Karbonāžu un vīna (uztura bagātinātāji neaizstāj pilnvērtīgu un sabalansētu uzturu) vakars. Arī šodien, pāris stundas pēc tam, kad esmu izlasījusi kārtējo nesatricināmi valdzinošo itāļu rakstnieka Alesandro Bariko (Alessandro Baricco) romānu par neizdibināmo Džesperu Gvinu, ļauju notikt maziem svētkiem uz savas IKEA pannas. Kamēr miltos un olā apviļātie gaļas gabali vienojas kopīgā čurkstu melodijā, atkal pārlapoju «Misteru Gvinu» (Mr Gwyn). Pārlaižu pirkstus pāri zīmuļu atstātajiem nospiedumiem ap skaistākajām (un pamestākajām) teikumu konstrukcijām. Kā nepiepildītu gaidu takām meža biezoknī, kurām līkumu met pat vispārdrošākie zvēri. Un cilvēki.

«Mēs visi esam kāda lappuse no grāmatas, taču no tādas grāmatas, kuru neviens nekad nav sarakstījis un kuru mēs veltīgi meklējam sava prāta plauktos.»


«…viņam patīk likt vārdus rindā citu aiz cita, iestrādāt tos teikumos – līdzīgi varētu krikšķināt pirkstu locītavas.» Bariko ir smagsvara čempions. Rakstīšanā. Noliek visus burtus un pieturzīmes uz lāpstiņām. Un lasītājus. Bez piepūles. Ierušinās to prātos (un nedod Die’s sāk labpatikā murrāt). Rekonstruē dzēstās atmiņas. Vai nebijušās uzauž no jauna. Kā zirneklis tīklu. Bezdievīgi skaistu un trauslu. Nevainojamu. Un tēli, kurus no vārdiem izgrebj Bariko, ir tik dzīvi, tik īsti, ka, lasot tos ārā pa vienam no grāmatu lapaspusēm, jābaidās neuzkāpt uz ēnām. Īstu cilvēku. Īstām ēnām. Tās slāj blakus ikvienam rūpīgi izlasītajam (vai izlaistajam) vārdam.
Kādā citā vientulībā mēs iespējams būtu «izglābušies no kaut kā baisa.» Kaut kā, kas mūs izģērbj kailus un liek sevi iepazīt no jauna. Kaut kā, kas iegrūž rīklē trulu patiesību. Vai vienkārši no savas dzīves.

«Mēs esam spējīgi uz visu ko. Augt, mīlēt, radīt bērnus, novecot – un, to visu darot, mēs vienlaikus esam citur, neatskanējušās atbildes laikā, nepabeigta žesta laikā. Un to, kas šķiet viens vienīgs ceļojums, mēs ejam pa dažādām takām un dažādā gaitā.»

Radot «Misteru Gvinu», Bariko ir parūpējies par to, lai katrs lasītājs piedzīvotu nostāšanos Džespera Gvina liturģijas priekšā. Izjustu kaunu. Un saviļņojumu. Zaudējumu. Piepildījumu. Džespers Gvins ir izzūdošs lielums. Patiesība, kura sastopama reti. Bariko piemīt vārdiem neaprakstāma spēja pakļaut lasītāju sev. Manipulēt. Ievainot. Un uz autora spēju, cik plaši cilvēks spēj atvērt cilvēku, kļūst mokoši noraudzīties.
«Misters Gvins» nenoliedzami ir meistardarbs, kuru iesaku izlasīt ikvienam, kurš lūkojas lieliskas, emociju muskuļus audzējošas literatūras virzienā. Iespējams, šis būs tas atskaites punkts, kurā iemīlēsiet Bariko. Vai bez žēlsirdības ienīdīsiet…

«Mīlestībā melojam mēs visi.»

(No itāļu valodas tulkojusi Dace Meiere; Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2016)
⭐⭐⭐⭐

*Piezīmes par romānu «Misters Gvins» tapušas 23. aprīlī

Marts Pujāts
«Ej nu ej»

«labu apetīti
tikai nenosmērē tapetīti»

Iespējams, viena no «garšīgākajām» šī gada LALIGABA nominantēm! «Ej nu ej», jūs teiksiet, bet izlasījušies (un gardi izsmējušies) cauri dzejnieka Marta Pujāta un ilustratores Lāsmas Pujātes radītajam mirkosmosam, jūs piekrītoši māsiet ar galvu. Māsiet uz visām debespusēm kā, pie auto paneļa piestiprināts, saules enerģiju alkstošs, (veikalā «viss par vienu latu» pirkts) dekors (suņa, kaķa vai pērtiķa veidolā).
«Ej nu ej» ir dzejas mozaīka, kuru, reiz iesācis, kopā salikt vēlēsies ikviens.

«skaties, mazais,
(…)
lai neiziet kā caunai, kura pazaudēja visus šīferus/
lai neiziet kā pērnajam kovārnim, kas trīs reizes ievadīja/ nepareizu durvju kodu»

Katrā lapaspusē kaut kas no bērnības. Un pieaugšanas arī. Darbi. Nedarbi. Smaržas. Nesmaržas. Koki. Logi. Siltumnīcas. Buljons ar lociņiem. Tramvajpieturas. Nepieturas. Laikazoba sagrauztas tantes un onkuļi. Čupakabras. Gurķu mizas uz pieres. Un papīra lidmašīnas (skaita horizontam ribas).

Arī mūsu mājās zināms tas, cik tēta miegs ir svarīgs. Un nenosmērēt paklāju. Un tapetīti arī. Neaizmirst par ūdens (un mākoņu) skaitītājiem. Un, ka baltās jāņogas ir saldākas par sarkanajām. Tāpat mūsu mājās zināms tas, cik liels ir grāmatā ieausto vārdu spēks. Un, cik droši ir sekot katram tādam vārdam līdz pat pasaules (vai lapaspuses) malai (pat, ja tur var nokrist un (drusku) sasisties) vai vismaz līdz miglā ievīstītā bākai.
Mani itin nemaz neizbrīna, ka Marta Pujāta vārds un uzvārds atrodams LALIGABA nominantu sarakstā.
«Ej nu ej» ir mežonīgs piedzīvojums. Nepieradināms zvērs. Īsts dzejas rokenrols cilvēkiem visos vecumos.

«es redzēju, kā mana mazā māsa
bezgalīgā mežā dzērvenītes lasa
es redzēju, kā mana māsa
meža vaivariņos lēni reibst»

(Izdevējs: liels un mazs, 2020)
⭐⭐⭐⭐

*Piezīmes par dzejas krājumu bērniem «Ej nu ej» tapušas 28. aprīlī

Sāra Pinboro
«Viņai nemanot»

«Īsta mīlestība nenorit gludi.»

Sapņi ir viens no lielākajiem noslēpumiem, kura kodolam piekļūt vēl nav spējis neviens. Neizdibināmas prāta (un neprāta) rotaļas, kurās cilvēkiem vienmēr iedalīta zaudētāja loma, var tulkot kaut tūkstoš mēlēs, taču patiesu apstiprinājumu tam, kas notiek aiz mūsu skaistajam pierēm, kad aizveram plakstus, lai ļautos vizuālo tēlu saldmei (vai gluži pretēji – slēptos paši no sevis radītu dēmonu kārajam mutēm), nav iespējams. Tomēr, vai kādreiz esat aizdomājušies par to, kas notiktu, ja savus sapņus spētu kontrolēt? Pārkāpt pāri barjerām, kas šķir realitāti no miega smagās artilērijas zalvju lietus? Vai ļautu sapņiem kļūt par realitāti vai turpinātu turēt zemapziņas ieslodzījumā? Un cik bīstama patiesībā var izrādīties tāda spēle, uz kuras ir likts viss?

«Tu nekad nevari par kādu zināt visu. Ja mēģināsi uzzināt, sajuksi prātā.»

Angļu rakstnieces Sāras Pinboro (Sarah Pinborough) radīto romānu žanru dažādība pārsteidz, taču manā redzeslokā nonākusi, šķiet, vienīgā autores latviski tulkotā grāmata (labojiet mani, grāmatu draugi, ja alojos) «Viņai nemanot» (Behind Her Eyes). Tas ir absolūts psiholoģiskais trilleris, kurš gan nogurdina, gan, lasītāja vēlmē izzināt tālāk notiekošo, velk arvien dziļāk galveno varoņu slimajās fantāzijas un attiecību peripetijās. Mīlas trīsstūris ar 360 grādu leņķu summu. Teatrāli sižeta pavērsieni, kas reizēm liek zaudēt īstenības garšu. Un romāna atrisinājums? Tas šķiet tik netverams, ka «saskaroties ar gaismu, tas varētu sairt».
Autore manipulē ar romāna tēliem, romāna tēli manipulē ar lasītāju. Visi kā viens kļūst pat lellēm, kuru auklas rausta neredzams spēks. Un no malas mēs izskatāmies pēc ievainotām stirnām, kuras skatās tieši mednieka bises tēmeklī. Jāsaka godīgi, ka ļoti ilgi nespēju romānu izjust. Sajust ne pirkstu galos, ne domu apcirkņos. Šķita, ka galvenie varoņi vienu un to pašu motīvu maļ uz riņķi. Kā no celiņa noskrējusi skaņu plate. Bija brīži, kad tas neizturami traucēja. Taču man patika ļauties rakstnieces neparastajām rokrakstam, ļauties mazliet sirreālajam stāstam un nokļūt tur, uz kurieni reizēm prāts nemaz nav rezervējis biļeti. Tas mani noturēja līdz pat negaidītajam romāna noslēgumam.
Īpaši aizrauties ar «Viņai nemanot» izklāstu nevēlos – šķiet katrs vārds spētu atklāt nianses, kuras interesantāk būtu uzzināt no grāmatas lapaspusēm pašiem, ne no manas datorklaviatūras taustiņu atbalsīm.

«Savādi, cik ļoti citādi mēs izskatāmies salīdzinājumā ar to, kādi patiesībā esam.»

Liels uzsvars (teju vai izšķirošs) romāna likts uz sapņiem un ārpusķermeņa pieredzi (out-of-body experience). Ja šī tēma uzrunā, romāns šķitīs vēl pievilcīgāks.
Ja ir iespēja, baudiet «Viņai nemanot» nervu kutinošo sabiedrību. Tā vai nu liks jums grāmatu iemīlēt. Vai ienīst.

«Meli un patiesības ir tikai perspektīvas jautājums.»

(No angļu valodas tulkojusi Māra Poļakova; Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2019)
⭐⭐⭐⭐

*Piezīmes par romānu «Viņai nemanot» tapušas 29. aprīlī

Atpakaļ uz lapas augšu