Citāti

Zinātne ir vēl viens cilvēka radīts Dievs.
Kurts Vonnegūts. Kādēļ mans suns nav humānists.

Klusums ir mīksts, salds un smaržīgs tikai dabā. Starp cilvēkiem tā ir iznīcība.
Gundega Repše. Skiču burtnīca.

Katram, pat beidzamajam draņķim, gribas būt labam vismaz priekš kāda, kaut priekš putna, kaut priekš tārpa.
Regīna Ezera. Aka.

Vienkāršā pagātne? Tas nav tik vienkārši. Sasodīti daudz kam vajadzēja sagadīties, lai notiktu tas, par ko tagad saka – bija.
Viks. Bezgalības centrā.

Laime vispār, no malas skatoties, bieži liekas garlaicīga, bet parasti garlaicīgie cilvēki ir ļoti laimīgi. Toties gudrie un interesantie padara nelaimīgus gan citus, gan sevi.
Ernests Hemingvejs. Salas straumē.

Atrast savas mājas – ir kas līdzīgs gravitācijas likumam, kam esam pakļauti mēs visi. Gluži kā upes plūst uz jūru, nepazīdamas kartes, un gaisā uzmestam akmenim nav vajadzīgs kompass, lai atgrieztos uz zemes.
Meirs Šalevs. Balodis un zēns.

Dzīve nav tikai asaras, dzīve nav tikai smiekli. Dzīve ir asaras un arī smiekli. Miervaldis Birze. Smilšu pulkstenis.

Vienīgais patiesais likums ir tas, kas ved uz brīvību. Citu likumu nav.
Ričards Bahs. Kaija vārdā Džonatans Livingstons.

Reizēm visa dzīves burvība ir tā, ka izvēlamies nepareizo…
Ērihs Marija Remarks. Debesīm nav lutekļu.

Solis atpakaļ ir solis pareizajā virzienā, ja esi nogriezies uz nepareizā ceļa. Kurts Vonnegūts. Mehāniskās klavieres.

Viss, ko mēs darām vai nedarām sērgas laikā, vairs neattiecas tikai un vienīgi uz mums pašiem. Un to es negribētu aizmirst arī tad, kad viss būs galā.
Paolo Džordāno. Sērgas laikā.

Pasaule ir pilna ar acīmredzamām lietām, kuras neviens neievēro.
Arturs Konans Doils. Bāskervilu suns.

Cīņā starp sevi un pasauli drošāk būtu nostāties pasaules pusē.
Francs Kafka. Aforismi.

Cilvēkiem vairs nav laika neko iepazīt. Viņi nopērk pie tirgotāja jau visu gatavu. Bet, tā kā nav tirgotāju, kas pārdotu draugu, tad cilvēkiem vairs nav draugu.
Antuāns de Sent-Ekziperī. Mazais princis.

Viss jau nav jāredz ar savām acīm, lai zinātu. Viss jau nav pašam jāpiedzīvo, lai justu.
Māra Zālīte. Pieci pirksti.

Dzīvajie ar viņu mazajiem mērķiem un cenšanos pēc pašlabuma laimes bija nedzīvāki par mirušiem, kuri gulēja savos kapos un nāvē vēl nebija beiguši domāt domu – kas spētu mūsu tautas brīvi no kapa ārā saukt?
Aleksandrs Grīns. Dvēseļu putenis.

Vai kādreiz esat domājuši par to, cik vērta ir cilvēka dzīvība? Torīt mana brāļa dzīvība bija kabatas pulksteņa vērtībā.
Rūta Šepetis. Starp pelēkiem toņiem.

Tu esi man pieskāries pat nepieskaroties man.
Piens un medus. Rupi Kaura.

Sapņi dzīvē ir pats galvenais. Bez sapņiem mēs esam tikai apmaldījušies rēgi, kas klīst pelēkajā ikdienā.
Džordži Sjerra i Fabra. Kafka un ceļojošā lelle.

Ja zinām, ka kabacis ir dārzenis, un zinām arī to, ka šis kabacis ir kēksa sastāvā, tad varam taču pieņemt, ka ēdam salātu, ne tā?
Zane Ozoliņa Grēviņa. Našķoties.

Iztēlojieties, kā ir smaidīt pēc pliķa sejā. Tagad iedomājieties, ka jūs to darāt divdesmit četras stundas diennaktī.
Markuss Zusaks. Grāmatu zagle.

Un ja nu laika nav? Ja viss, ko piedzīvo, ir mūžīgs un ja u paiet nevis laiks, bet garām piedzīvotajam paejam mēs paši?
Benedikts Velss. Vientulības gals.

Es spēju rakstīt tikai cerības dēļ, ne naida vai baiļu. Tas, kurš rakstot ir pieredzējis skaidrumu un redzējis, kā no melna laika atdalās gaisma, vārdu spēku nevar aizmirst.
Rīta Jalonena. Skaidrums. Riita Jalonen.

Ja esi bijis saulē, redzējis to, jutis siltumu un gaismu, tad ar atspulgu peļķē vairs nepietiek.
Inese Dreimane. Vēstule ar pielikumu.

Noslēpuma vērtība ir tik liela, cik vērti ir tie, no kuriem mums tas jāglabā. Karloss Ruiss Safons. Vēja ēna.

…tagad kā vēja aprauti sēžam un saprotam – tilts savieno divus krastus, bet starp mums ir kas vairāk par upi.
Andra Manfelde. Adata.

eņģelis slido
pa savu asaru
paradīzē ziema.

Leons Briedis. Asara.

Būtu nejēdzīgi, ja mīlestībai būtu kāds sakars ar patiesību.
Ērihs Marija Remarks. Trīs draugi.

Ja Tu nezini vēsturi, tad tu nezini neko. Tu esi lapa, kas nezina, ka ir daļa no koka.
Maikls Kraitons. Jūras laikmeta parks.

Vienas sāpes vienmēr samazina citas. Uzkāpiet uz astes kaķim, kuram sāp zobs, un viņam kļūs vieglāk.
Antons Čehovs. Zirdziskais uzvārds.

Nesalūšana ir šī laikmeta vājums…
Velga Krile. Kā mirdzošas būtnes.

Kurš ir teicis, ka atmiņa ir tas, ko mēs, kā šķiet, bijām aizmirsuši?
Džūljens Bārnss. Beigu izjūta.

Iepsējams, pilnībā noticēt var vienīgi tam, kas nav saredzams.
Virdžīnija Vulfa. Orlando.

Grāmata ir divdesmit sešu fonētisko simbolu, desmit ciparu un apmēram astoņu pieturzīmju izkārtojums, bet cilvēki spēj laist pār to skatu un iztēloties Vezuva izvirdumu vai Vaterlo kauju.
Kurts Vonnegūts. Cilvēks bez valsts.

Rainis man nekad nav paticis. Par daudz garīgs. It kā kaut ko zinātu par mūžības lietām, it kā mūžība būtu drēbju pakaramais.
Roberts Mūks. …Aizgājis pie čūskām uzlabot veselību.

Tu atdevi visu, visu atdevi, nekā tev nebija žēl, tāpēc, ka tu biji kā bērns, tu biji dāsna, tu mīlēji. Turpretī kādai citai it žēl pat skatiena, bet tai pieder visas manas domas. Kādēļ? Vaicā to divpadsmit mēnešiem, vaicā kuģiem jūrā, vaicā mūsu sirds neizprotamajam radītājam…
Knuts Hamsuns. Pāns.

Nekādas nejaušības vispār nav. Viss, kas ir noticis, ir pavisam skaidri noticis, un viss, kas vēl nav noticis, pavisam skaidri nav noticis.
Haruki Murakami. Aitas medīšanas piedzīvojumi.

Bezizejai vienmēr ir ieeja, varbūt var iziet pa to?
Alberts Bels. Saucēja balss.

Tāpēc mamma arī mani audzināja par klusētāju. Jo aplami vārdi var būt nāvējoši.
Sofija Oksanena. Staļina govis.

Un no laiku laikiem tā bijis, ka mīlestība nezina pati sava dziļuma līdz šķiršanās brīdim.
Halīls Džibrāns. Pravietis.

Mēs dzīvojam grāmatu dēļ.
Umberto Eko. Rozes vārds.

Pagātne mums visiem iet līdzi tāpat kā mūsu ēna, mēs tikai reizēm varam izlikties, it kā to nemanītu.
Zenta Mauriņa. Dzīves vilcienā.

Klau paliec pavisam
uz spilvena mana
kā viegla bet mūžīga smarža.

Klāvs Elsbergs. Velci, tēti.

Tie ka sapņo par laimīgo rītdienu
nedzīvo šodien.

Laima Līvena. Dzejolis ar zemtekstu zem zemteksta.

Laime ir – nekā vairāk nevēlēties.
Jānis Jaunsudrabiņš. Ziema. Triloģija Aija.

Dažkārt es prātoju, vai pareizi un nepareizi ir antonīmi vai tikai divi veidi, kā pateikt vienu un to pašu.
Golnāza Hašemzāde Bunde. Tie bijām mēs.

Skumjas ir jūtas, uz kurām tā vienkārši nevar paļauties: ja cilvēki tajās nedalās, tās pašas ņem un nodala cilvēkus.
Frēdriks Bakmans. Vīrs, vārdā Ūve.

Pavēro vien kādu dzīvu radību – kaķi, suni, putnu vai pat vienu no lielajiem, skaistajiem dzīvniekiem zooloģiskajā dārzā, pumu vai žirafi! Tu nevari neredzēt, ka tie visi ir īsti, ka nav it neviena, kas mulstu vai būtu neziņā, ko lai dara un kā lai izturas. Tie netaisās glaimot, necenšas atstāt iespaidu. Nekādas izlikšanās. Tie ir tādi, kādi tie ir, kā akmeņi un puķes vai kā zvaigznes pie debesīm.
Stepes vilks. Hermanis Hese.

Pasaulē nekas nav tik neatvairāmi lipīgs kā smiekli un labs humors.
Čarlzs Dikenss. Ziemassvētku dziesma prozā jeb Ziemassvētku spoku stāsts.

Mūsu dzīves uzdevums ir – būt laimīgiem. Šajā ziņā mūsu tik dažādās dzīves ir vienādas.
Anna Franka. Annas Frankas Dienasgrāmata.

Labāk ir turēt muti ciet un ļaut cilvēkiem domāt, ka tu esi muļķis, nevis atvērt muti un šīs aizdomas apstiprināt.
Marks Tvens. Niekkalbis Vilsons.

Ir sāpīgi runāt patiesību. Vēl sāpīgāk ir, ja esi spiests to slēpt.
Oskars Vailds. Iz bezdibeņa. De Profundis.

Pasaule ir tik tukša, ja domājam tikai par kalniem, upēm un pilsētām, bet, apjaušot, ka ir kāds, kurš domā un jūt ar mums un kurš – kaut arī no tāluma – ir mūsu gara radinieks, pasaule kļūst par krāšņu dārzu.
Johans Volfgangs fon Gēte. Vilhelma Meistara mācību gadi.

Cilvēks sen būtu ticis atpakaļ paradīzes dārzā, ja stiprie būtu gudrāki un gudrie drošāki.
Zigmunds Skujiņš. Jauna cilvēka memuāri.

Cilvēka dvēsele allaž grib ticēt brīnumam. Nav tāda izmisuma, kurā viskritiskākajā brīdī sirds dziļumos neataustu cerība.
Viktors Igo. Cilvēks, kas smejas.

Klusumam ir ļoti daudz balsu un atbalsu. Dažreiz tas pasaka vairāk, nekā garas runas.
Skaidrīte Kaldupe. Ezeri atmostas rītausmā.

Dzīve kļūtu nepanesama, ja būtu mūžīga.
Ērihs Marija Remarks. Lisabonas nakts.

Vientulību nespēj remdēt jebkurš. Daži cilvēki aizpilda tavu tukšumu, bet citi liek justies vēl vientuļāk.
Anaisa Nina. Dienasgrāmata.

Cilvēki iedomājas, cik apkārtējā pasaule ir netaisnīga, tikai tad, kad kaut kas atgadās ar viņiem.
Čārlzs Bukovskis. Maize ar šķiņķi.

Laime ir atrodama pat tumšākajos laikos, ja vien kāds atceras ieslēgt gaismu…
Dž. K. Roulinga. Harijs Poters un Azkabanas gūsteknis.

Lai kādos dziļumos nolaidies, lai kādos kalnos tu kāp, mīlestība ir – sāpētāja. Jo vairāk mīli, jo vairāk sāp…
Māris Čaklais. Sastrēgumstunda.

Es vienmēr būšu pusceļā uz tevi, jo mīlestības ceļam gala nav…
Vizma Belševica. Gadu gredzeni.

Ir cilvēki, kas neredz caur asarām, un ir tādi, kas sazarojas lietū.
Nora Ikstena. Besa.

Nekas pasaulē nav tā vērts, lai cilvēks novērstos no tā, ko viņš mīl. Un tomēr es novēršos, arī es, pats nezinādams kādēļ.
Albērs Kamī. Mēris.

Kurš gan nāves brīdī domā par sevi? Tādu cilvēku es vēl neesmu saticis…
Antuāns de Sent-Ekziperī. Kara lidotājs.

Atmiņas sasilda cilvēku no iekšpuses. Bet tāpat tās arī var cilvēku no iekšpuses saārdīt.
Haruki Murakami. Kafka liedagā.

Rītdien nekad nav šodien. Vai gan var no rīta pamosties un teikt: “Lūk tagad beidzot ir rītdiena!”?
Lūiss Kerols. Alises piedzīvojumi brīnumzemē.

Jo vienkāršāki vārdi, jo dziļāka to jēga.
Narinē Abgarjana. No debesīm nokrita trīs āboli.

Ja man būtu suns, tikpat uzmācīgs kā sirdsapziņa, es to noindētu.
Marks Tvens. Haklberija Fina piedzīvojumi.

Galvenais ir padarītais darbs, nevis nepaveiktie labie nodomi.
Alberts Bels. Būris.

Patiesībā laime ir mākonis. Mēs katrs saredzam tanī, ko vēlamies. Un iztālēm no apakšas mākonis liekas kaut kas stabils un tvirts. Bet tad tas nolīst un ir tikai parasts ūdens.
Regīna Ezera. …pār izdegušiem laukiem skrien mans sapnis.

Tas, ko tu meklē, jau ir tevī.
Tomass Glaviničs. Lielākais brīnums.

No rītiem mēs jautājam viens otram: kā gulēji,
pusdienās: ko tu ēdi,
vakaros: kā pagāja diena.

Un mēs abi labi zinām, ka nav svarīgāku jautājumu par šiem –
ja nu vienīgi –

vai tu piedosi
man?

Inga Pizāne. Tu neesi sniegs.

Bez bailēm neko vērā ņemamu nevar dabūt gatavu.
Alesandro Bariko. Misters Gvins.

Lai radītu savu pasauli ir vajadzīga drosme. (Džordžija O’Kīfa)
Frančeska Kavallo, Elēna Favilli. Vakara pasaciņas dumpīgām meitenēm 2

Vai karš padarīja mūs ļaunus vai vienkārši pamodināja ļaunumu, kas mūsos jau mita?
Rūta Šepetis. Jūras sāļums.

Uzticies tikai cilvēkiem, un tu būsi sevi jau pa daļai nobendējis.
Ceļojums līdz nakts galam. Selīns.

Mēs esam tādi, par kādiem izliekamies, tāpēc mums jābūt ļoti uzmanīgiem, izvēloties, par ko izlikties.
Kurts Vonnegūts. Māte nakts.

Ja gribi saglabāt noslēpumu, tev tas jāpaslēpj arī pašam no sevis.
Džordžs Orvels. 1984

Muļķe ar sirdi un bez prāta ir tāda pati nelaimīga muļķe kā muļķe ar prātu un bez sirds.
Fjodors Dostojevskis. Idiots.

Tikai lietas noveco skaisti. Tāpēc arī tās ir pelnījušas dzīvot ilgāk par cilvēkiem.
Andra Neiburga. Stum, stum.

Padomājiet cik viegli lāčiem ir debesīs.
Klāvs Elsbergs. Velci, tēti.

Debess zilai bezgalībai prasa: lielā, kā tik visiem piederošai tev tik mūžīgi un mūžam gribas glāsta. saki vēl, ka koka sirds no koka.
Ojārs Vācietis. Vēl viena vientulība.

Mūžīgs ir tikai nekas, viss cits pāriet…
Jana Egle. Svešie jeb miļeņkij ti moi.

Notikums tā uzreiz nekad neiesākas. Kaut kas vienmēr ir bijis pirms tam. Kšerstina Ēkmane. Suns mežā pie ūdeņiem.

Ikviens ielaižas sīkos melos, jo mīļā miera labad tie ir noderīgāki par patiesību.
Olivjē Burdo. Gaidot Bodžanglu.

Tik vens un tas pac joutajens appakaļ velk: vai uz skāb gurķ burk var virsu līmet ābol zapts šilt?
Heli Lāksonen. Kad gos smei.

Pasaule ir tikai ļoti īsa laipa un nedrīkst baidīties no dzelmes, kas plešas zem tās.
Saša Stanišičs. Kā zaldāts labo gramofonu.

Ja tik izturīga matērija kā klints var kļūt tik trausla kā vafele, tas tikai nozīmē, ka zem mūsu kājām patiešām nav nekā pilnīgi droša.
Rolāns Buti. Apvāršņa vidū.

Pasaule ir maza, bet mēs – lieli, kaut arī aiz muļķības un vientiesības visu mūžu esam pārliecināti par pretējo.
Narinē Abgarjana. No debesīm nokrita trīs āboli.

Aiz skaista iesaiņojuma dažkārt slēpjas tukšums – tāpat kā ar precēm mēdz gadīties. (…) Mēģini ielūkoties cilvēkos dziļāk.
Agnese Zarāne. Slīdošās kāpnes.

Ja savā garajā mūžā esmu kaut ko iemācījusies, tad tā ir atziņa: mīlestība parāda, kādi mēs vēlamies būt, bet karš atklāj, kādi esam patiesībā.
Kristīne Hanna. Lakstīgala.

Bet ja koki elpo, kāpēc lai tie nevarētu arī smieties?
Andžela Naneti. Mans vectēvs bija ķiršu koks.

Zobenvaļi nekad neuzbrūk, bet akmeņzivij ir trīspadsmit indīgi dzeloņi, līdz ar to tā ir daudz bīstamāka. Tas ir tikai vārdu spēks. Ja šo vali sauktu par draudzīgo, neviens no tā nebaidītos.
Linda Malelija Hanta. Zivs kokā.

Lūgdams piedošanu cilvēks lūdz, lai viņu saredz tādu, kāds viņš ir, par spīti ricībai. Savukārt, atsaukšanās uz to ir dziļākā mīlestība, uz kādu cilvēks spējīgs.
Rīka Pulkinena. Patiesība.

Atpakaļ uz lapas augšu