Domu dārzs

Ja tev lūgtu uzzīmēt maiju, ko tu zīmētu vispirms? Mākoņu vai putnu straumes? Tikko pamodinātas saules pieskandinātu mežmalu? Krāsām pielietu debesjumu, saulei rietot? Ja man lūgtu uzzīmēt maiju, es vispirms zīmētu cerības, kuras kā nekaunīgas lietus lāses pieskandinājušas ceriņzarus pilnus saviem labestīgajiem smiekliem…

• • •

Ja pēkšņi visas manas domas sāktu skaļi runāt, tev nepatiktu dzirdēt to, kas ierasti klusumā tiek apglabāts zem “piedošu, bet nekad neaizmirsīšu” plīvura, tāpat kā upe apglabā smagumu, ko ik dienas mākoņi ar dzejoļiem, bezdievīgi saldiem, nepanesami rūgtiem, spiež pie zemes…

• • •

Ja fotogrāfijai būtu skaņa, vai es dzirdētu, kā mākoņi aiz sevis ieskrāpē debesīs švīkas? Vai dzirdētu, ka jūrā dzimst viļņi, kas aprij smiltis, kurās izkaisīti cilvēku pēdu nospiedumi? Ja fotogrāfijai būtu skaņa, vai es dzirdētu tavu “piedod”?

• • •

Ziediem patīk ļauties vējam, ļauties lietum, negaisiem. Ļauties kukaiņu spārnu pieskārieniem, bišu spārnu vieglajiem vēzieniem. Ziediem patīk ļauties saules staru līkločiem. Ziediem patīk ļauties laimei. Kāpēc tev tas nepatīk?

• • •

Dzērves mežmalā kā stīvas piepes ganās. Un vēja nogurdināti koki pār tām met sulīgas augusta ēnas. Stirnas basām kājām man pretī nāk. Šķiet, tās grib uzrunāt, bet nespēj atrast vārdus. Nespēj atrast vārdus pareizos un nepareizos. Un cik tad īsti tādu vārdu ir? Tādu pareizo vai nepareizo.

• • •

Tilts iegrimis līdz padusēm ūdenī, ka izskatās – uz palikšanu. Kā kuģis, kurš atgriežas no pēdējā brauciena. Kā silta miesa vakaros pie siltas pieglaužas. Kā upe iegūlusi vienā vietā. Uz palikšanu.

• • •

Klēpjauta kabata kazeņu pielieta. Smaga. Vakars un sārtās debesis smejas pa kaktiem. Klūgu kliedzieni, šausmīgi drūmi, ieauduši koku galotnēs kāda svešinieka sāpes. Kā tu domā, svešiniek, kas tu esi, ja vari putniem likt savā vietā sāpēs kliegt?

• • •

Ir klusums bezgalīgs. Bezgalīgs kā mana patikšana uz tevi, es klusi atzīstos. Tik saldi rūgta kā brūklene, sāpīgi smaga kā debesu asaras. Un viena tāda bezgalība saaugusi ar dzestro miglāja mežģīņu plīvuru, lai plestos pāri saules sakarsētiem, sērīgiem labības laukiem…

• • •

Kad tu pēdējo reizi biji Brīvs? Tā pavisam no visas sirds. Un vēl mazliet. Brīvība nav tikai trīs zilbju vārds. Brīvība tāpat kā koka saknes stiepjas zemes dzīlēs dziļi, dziļi iekšā, aizskarot pašas trauslākās zemes stīgas. Brīvība tāpat kā koka galotne kāpj tieši pašās debesīs iekšā. Kad tu pēdējo reizi biji brīvs?

• • •

Viena no pasaules dārgākajām dāvanām, kādu cilvēks var saņemt, ir spēja redzēt brīnumus vismazākajos sīkumos. Ieliekt savu roku tavējā, lai tur mani pirksti pazūd tavā mīlestībā.
Brīnums.

• • •

Debesis ietinušās pasteļu toņos un smaida pretī kā mazs, tikko no mātes punča izkūņojies, bērns. Tik maigi un saldi, ka iekosties gribas. Iekosties lielās un mazās pasteļu debesīs. Bail ieelpot dzestro vakara gaisu. Ja nu iztraucēju šo debešķīgo krāsu sadziedāšanos?

• • •

Pīļu mammas augums slēpj zem sevis četrus pīlēnus. Lielu, platu vēderu kā vairogu pārmetusi pāri tiem. Sakiet vēl, ka mammas nav vislabākās sargātājas pasaulē!?
IR!

• • •

Mājas ir tur, kur ir labi. Mājas ir tur, kur sienas ir piesūkušās ar smiekliem un laimības brīžiem. Mājas ir tur, kur tevi vienmēr sagaidīs tikko cepti cepumi un medus kūka. Karsta kakao vai kafijas krūze. Mājas ir tur, kur var noslēpties no lietainiem vasaras vakariem un dienām. Un cilvēkiem…

• • •

Ir pilnīgi vienalga, kas mēs esam, kāds ir ceļš zem mūsu kājām. Galvenais ir tas, ka mēs ejam vienā virzienā. Ejam uz vietu, kur vējš sasien domas un ieliek azotē. Ieliek azotē pie saburzītām avīzēm no senas pagātnes.
Uz pasauli, par kuru kāds jau reiz ir rakstījis – nosauktajos un nenosauktajos dzejoļos.

• • •

Gerisons Keilors ir teicis, ka kaķu nolūks ir mums iemācīt, ka ne visam dabā ir noteikts mērķis. Un cik atbrīvojoši tas skan. Mums jau tā tik daudz ko darīt, kur nu vēl meklēt noteiktus mērķus. Tā vietā aizdoties ciemos pie Meža. Lielā pasaku stāstnieka. Noklausīties pasaku par princesēm un prinčiem, fejām un rūķiem. Par saindētiem āboliem un kristāla kurpītēm.

• • •

Ieelpo mani ar vēju. Ieelpo mani ar jūru. Ieelpo mani ar priežu mežu. Es gribu tik ļoti tavās dienās un naktīs piedalīties. Taviem brīnumskaistiem soļiem pretī miglas rītiem iet. Taviem skanīgajiem smiekliem rudens salnas pieskandināt. Vien ieelpo…

• • •

Ar debešķīgu skaņu lapas kritīs, ieraujot mūs savā krāsu simfonijā. Un tāpat, kā vientulīgas bērza lapas nodreb viena no otras, arī mēs nodrebēsim viens no otra nost. Es tāpēc mazliet rudeni apskaužu, ka var tik neparasti skaists un vienlaicīgi nepieradināms būt.

• • •

Rudens ņem un uzplaukst tepat degungalā – pīlādžu sārtajās galviņās, saldi rūgtajā brūkleņu sulā. Kādam bez tevis sāp koku lapas zem kājām, spītīgi čikstošās, vientuļās, nolemtās. Un tā jau visi mēs kaut kam nolemti esam, citi vairāk, citi mazāk. Tagad pienācis laiks būt nolemtiem rudenim…

• • •

Es ievākšos dzīvot pie tevis – tajā mazajā istabiņā, kur aiz loga nevis automašīnu motori dun, bet Ventas Rumbas dvēsele mutuļo. Tur gājputni garām aizlido uz siltajām zemēm un atgriežas ar suvenīriem, kurus piespraust pie ledusskapja sirds. Tur saule un vēji kniebj vaigu galos. Tur mākoņi balti un debesis zilas zied.

• • •

Ļauties dzīvei un sajūtām. Ļauties pārsteigumiem un uz palagiem izlietai rīta kafijai. Ļauties bērniem, kuri līdz nelabumam kliedz. Ļauties laikrakstiem un horoskopu slejai. Ļauties, lai lietus saslapina matus. Ļauties, lai vējš tos izžāvē. Bet nekad neļauties maldiem – nelauzties durvīs, kuras ir ciet.

• • •

Tu esi mans mīļākais gadalaiks. Tikai tevi es gribu izlasīt sausu. Vārdu pa vārdam. Teikumu pa teikumam. Līdz no tevis priekš citiem nekā pāri nepaliek. Un tad sagriezt visu ar kājām gaisā – dzīvi un debesis, kuras pielijušas ar rožu sārtumu, lai mostos no rīta, piepildīdamas katru horizonta stūri pārpasaulīgas dzīvības dvašas. Tu esi mans mīļākais gadalaiks…

• • •

Pirms brīža pa šo taku aizskrēja vasara, rudenim minot uz papēžiem. Kur viņi tā skrien? Un vai viņi maz tā skrietu, ja zinātu, ka takas beigās arī viņus sagaida gals? Vai viņi maz tā skrietu, ja zinātu, ka pēc viņiem mūs sagaida ziema, nevis pavasaris ar baltām ziedu kupenām no kurām zieduvīrus celt? Vai viņi maz tā skrietu, ja zinātu, ka arī mūs šīs takas beigās sagaida gals?

• • •

Es uzbūvēju tiltu no laimes, kur visām domām pāri iet, pirms sāpīgi atsisties debesīs. Es uzbūvēju tiltu no laimes, uz kura visos manos dzejoļos rudeni par mazu sauc. Es uzbūvēju tiltu no laimes, bet pārējam man mazliet pietrūka spēka. Un tad no rīta, pirms miglas priekškars krita, es
pamodos no sapņa šī.

• • •

Atpakaļ uz lapas augšu