Grāmata škērsgriezumā

Džons Viljamss. Stouners.

Dodiet man laiku mazai liekvārdībai! Pēc šādas grāmatas izlasīšanas ir teju neiespējami savākt izkaisīto domu drumslas atkal kopā noteiktā veselumā, ieslodzītas vienu pie otras kā zirņu zaļās (un nolemtās (muļķa)) galviņas starp sulīgi kraukšķīgajam sēklu laiviņām. Tās joprojām klīst pa Misūri universitātes aizdomīgi nebeidzamajiem eju labirintiem kā no lekciju saraksta (tīši vai netīši) nomaldījušies studenti. Šī grāmata ir īsta laika mašīna. Lai arī jebkuru izlasīto grāmatu mēs – grāmatu gardēži – teorētiski uzskatām par neierobežotu karti ceļošanai laikā un telpā, tam izmantojot tikai burtu ģeometrisko līniju zīmējumus, tomēr tas ir un paliek tikai varbūtēji. Taču šis, pirms pirms piecām desmitgadēm, meistarīgi veidotais mākslas darbs mani burtiski aizveda uz pagājušā gadsimta pirmo pusi. Sajutu šī laika smaržu, ne tikai spēlējoties ar mana deguna smaržu receptoriem, bet pat uz mēles un pirkstu galiem, radot impulsu, nervu šķiedru ceļā uz centrālo nervu sistēmu, sastrēgumu. Amerikāņu rakstnieks Džons Viljamss (John Williams) grāmatu vākos ietērpis stāstu par Viljamu Stouneru – vienkāršas lauku saimniecības vienīgo mantinieku, kurš apņēmies studēt lauksaimniecību. Taču pēkšņā neapvaldāmā tieksme pēc literatūras padziļinātas izzināšanas liek Stouneram mainīt savus plānus – starp aramzemes laukiem un universitātes aukstajiem akmens mūriem izvēlēties otro. Šis eleganti izsmalcinātais stāsts par universitātes profesoru izved lasītāju cauri četrdesmit sešu gadu ilgam laika posmam (1910.-1956.) – no brīža, kad Viljams Stouners kļūst par studentu universitātē, kuras sienās paies viņa turpmākie dzīves gadi, gan vientulības, gan kvēlas mīlestības pilnie, līdz pat tā pēdējam elpas vilcienam. Džons Viljamss Stounera stāstu izstāsta lēnām. It kā vēl kavējoties iepriekšējos teikumos. Iestrēgstot maznozīmīgos procesos. Vilcināšanās un smalkais izklāsts liek lasītājam daudz skaudrāk līdzjust klusajai traģēdijai, kas caurvij Stounera personīgās un profesionālās dzīves izvēles. Guvumus. Zaudējumus. Bezcerību. Negaidītu piepildījumu. Tas atkal un atkal liek uzdot jautājumu – vai bēgšana no vientulības mūs neieved vēl dziļākā un noturīgākā vientulībā? Kas gan īsti ir tas, ko gaidām no dzīves? Un kāpēc vieglāk samierināties ar vientulību, nekā pakļauties sirds liriskajai balsij, zaudējot daļu no savas esības? Stouners ir absolūti neaprakstāmā vienkāršībā un burvībā veidots cilvēka rokas nospiedums, no kura var nolasīt visu. Un vēl vairāk.

(No angļu valodas tulkojusi Silvija Brice; Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2016)

⭐⭐⭐⭐⭐

Kārena M. Makmanusa.
Kāds no mums melo.

Tie, kuri kaut reizi lasījuši Dantes Dievišķo komēdiju vai dzirdējuši attālus, teju nesaklausāmus, čukstus par to, noteikti ir domājuši, kurā elles lokā Dante iesēdinātu mūs pašus (un visticamāk izdomājuši, ka nāktos paciemoties ik vienā no tiem, aizcirtuši grāmatas vākus ar tādu blīkšķi, ka Dante savā līķautā sagriezies neaprēķināmas figūras liekumā). Taču ir kāds elles loks, kurā paredzēta vieta tieši tiem – bez vainas vainīgajiem – Kārenas M. Makmanusas jauniešu romāna Kāds no mums melo varoņiem. Literatūra, kuras aprakstītie notikumi iekļauj vidusskolas vai universitātes patērētāju ikdienas tumšās un gaišās puses, liekot lasītājam atkal atgriezties skolas solā, starp špikeriem un zem tā salīmētām košļājamajām gumijām, nav man iemīļota. Tāpēc romāns Kāds no mums melo jau sākotnēji šķita kļūstam par nelielu izaicinājumu manām burtu gardēža garšas kārpiņām. Tomēr ātri vien nācās saprast, ka esmu uzķērusies uz autores izmestā āķa, tāpēc man neatlika nekas cits, kā vien ļauties tam, ka tieku vazāta pa ezera dūņām, pilnām noslēpumu un melu, kamēr vien autore izlems izcelt mani krastā. Romāna sižets ieved lasītāju Beivjū vidusskolas intrigu apvītajā ikdienībā, kurā možumu uztur Saimons – tenku bloga autors, kurš nežēlo neko, kas pagadījies ceļā. Kādu dienu pieci skolēni dodas uz pēcstundām, taču signālu par stundas beigām nesagaida tikai viens no pēcstundu soda izcietējiem – Saimons, kurš klases sienās negaidīti iet bojā. Par aizdomās turamajiem kļūst četrotne, kuri bijuši līdzās puisim viņa pēdējos dzīves mirkļos. Iemesli apklusināt Saimonu ir visiem, kuru noslēpumus puisis gatavojies atklāt vēl nepublicētos ziņojumos. Taču, kurš no četriem jauniešiem ir gatavs iet tik tālu, lai nogalinātu, paturot noslēpumu drošībā? Kurš ir gatavs atkal un atkal atkārtot vienus un tos pašus melus, līdz tie kļūst par patiesību? Atklāšu priekšā – melo visi… Neteikšu, ka izcila, toties laba lasāmviela noteikti. Intriga saglabājas līdz pat pēdējām nodaļām, kuras man nācās pievarēt braucošā automašīnā, rēķinoties ar to, ka pasākums – lasīt kustībā, man vienmēr noslēdzas ar nelabu dūšu. Tieši tik ļoti es nespēju nomērdēt savu ziņkāri badā, neuzzinot, kuram no jauniešiem autore būs nolēmusi piešķirt slepkavas lomu.

(No angļu valodas tulkojusi Laura Dreiže; Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2019)

⭐⭐⭐⭐

Marija Parra. Vafeļu sirdis.

Kas gan var būt labāks par bērnu literatūras ielaušanos starp pieaugušo (nosacīti) cilvēku grāmatu plaukta iemītnieču muguriņām, kuru smaidi un degungali krāj putekļus? Tikai un vienīgi biežākas un nekaunīgākas ielaušanās, kuras nākas baudīt kā tik tikko izceptas, kraukšķīgas un ar sviestu ieziestas, uz mēles kūstošas Vafeļu sirdis. Pēc norvēģu rakstnieces Marijas Parras Vafeļu sirdīm roka stiepusies vairākkārt. Taču tas, ka tā tikai tagad nonākusi līdz tvērienam, liecina par to, ka apetīte ir tikai un vienīgi augusi augumā. Un tas, ka apriju Vafeļu sirdis ar vienu kumosu, kā pēc malkas zāģēšanas talkas izbadējies strādnieks, nav nekas pārsteidzošs. Es jau sen meklēju ko tādu, kas vienlaicīgi liktu man gan smieties piesarkušu seju kā bez apstājas kutinātai, gan slēpt saldsērīgās asaras, kurām sāpīgais kamols kaklā liek izvirst pār vaigiem, džempera piedurknēs. Un te nu tas ir – stāsts par diviem labākajiem draugiem – Lēnu un Trilli – Vafeļu sirdis. Abi dzīvo vietā, kuru vietējie dēvē par Satriekto Matildi (par to, kā veidojies šis nosaukums, zina stāstīt daudzi, taču, taču tikai viens no tiem ir patiesais). Satriektajā Matildē neviena diena neaizrit mierīgi. Pat ne tā, kurā Lēnai pēc smadzeņu satricinājuma (jau kurā pēc kārtas) jābūt rāmai kā tikko dzimušam jēriņam. Skaidrs ir viens – abi bērni nekad nedara otrreiz vienu to pašu, izdomājot ar vien jaunas un jaunas trakulības, kurās mesties ar galvu pa priekšu (arī neiedomājami burtiski). Tā, piemēram, abi nolemj meklēt Lēnai tēti (ar, uz veikala durvīm pieliktu, sludinājuma palīdzību), kuram garšo vārīti kāposti (bet pats galvenais, lai viņam patīk bērni), izglābt vecu zirgu no kaušanas, dibinot zirgu pansionātu, bet, lai nopelnītu naudu jaunai futbolbumbai, pilsētā uz gājēju ielas spēlēt Klusa nakts, svēta nakts (pašā vasaras viducī). Lēnas un Trilles nebēdnīgie piedzīvojumi ārprātā pārspēj cits citu, taču neiztikt arī bez sirdi kairinoši durošiem brīžiem. Tomēr tie nāk tikai ar vienu apstiprinājumu – šī draudzība ir patiesi nesatricināma. Vafeļu sirdis spēlē nepārprotami precīzā skandināvu tonalitātē, veidojot ausij, prātam un dvēselei tīkamu dziesmu, kuru gribas atkārtot atkal un atkal no jauna (kā bērnu dienās mammas dziedātu). Nepagurstoši iesaku!
“Just to, ka tev kāda pietrūkst, ir vislabākā bēdīgā sajūta pasaulē. Ja cilvēks ir bēdīgs tāpēc, ka viņam kāda pietrūkst, tad tas nozīmē, ka viņam šis kāds ir dārgs. Un nav nekā labāka par to, ja tev kāds ir dārgs.”

(No norvēģu valodas tulkojusi Jolanta Pētersone; Izdevējs: liels un mazs, 2016)

⭐⭐⭐⭐⭐

Ričards Bahs.
Kaija, vārdā Džonatans Livingstons.

Kāda ir maksa par to, ka netiec saprasts? Un kāpēc pats grūtākais pasaulē ir pārliecināt kādu par to, ka viņš nav tikai viens no Bara? Ja reiz jūsu rokās nonākusi amerikāņu rakstnieka Ričarda Baha fabula, kuras galvenajā lomā ir Kaija, vārdā Džonatans Livingstons, ātri vien nāksies saprast, ka tajā nav ne mazākā sakara ar putniem. Kur nu vēl ar tiem nekaunīgajiem un ķēzīgajiem, kuriem šlāgergrupa, kuras nosaukums atšifrējas kā braucamās daļas pārklājums ar akmeņiem, veltījusi dziesmu, bez kuras neiztiek neviena zaļumballe. Kaija, vārdā Džonatans Livingstons ir par mums pašiem. Cilvēkveidīgajiem. Ričards Bahs ir bijušais ASV Gaisa spēku iznīcinātāja lidotājs, pilots kaskadieris un aviācijas inženieris, tāpēc brīnumu acīs neizraisa fakts, ka lielākajā daļā savu uzrakstīto darbu Bahs metaforiski ļauj ielauzties lidojumam. Un Kaija, vārdā Džonatans Livingstons, kura veltīta autora bojāgājušajam dienesta biedram, nav izņēmums. Tā stāsta par Kaiju, kas nav dzimusi Baram. Nav dzimusi tam, lai paceltos spārnos tikai ēdiena meklēšanas instinkta dēļ. Tā dzimusi brīvībai. Tomēr Baram, kuru pārņēmusi garlaicība, bailes un dusmas, tas ir kas nesaprotams. Meklēt iemeslus dzīvot tam šķiet tik pat bezjēdzīgi, cik bezjēdzīgi ir domāt, ka esi brīvs. Domāt, ka esi kaut kas vairāk par vienu no Bara. Taču Džonatans zina – Bars kļūdās – nevienam nav jāpielāgojas, jāklaigā kopā ar Baru un jācīnās ap moliem un zvejas laivām par zivju un maizes kripatām. Tas mēģina pierādīt, ka nedrīkst ticēt tam, ko rāda acis, jo viss, ko tās rāda, ir ierobežots, savukārt, viss, kas mūs ierobežo, mums jāatbīda malā. Taču vienīgais, ko ar saviem pūliņiem mainīt Bara izpratni par dzīves jēgu, iegūst, ir Izstumtā statuss. Džonatana laiks doties prom ir klāt. Paies laiks un par spīti vientulīgajai pagātnei, kuras dēļ tik ilgi nācies apspiest sevi, apspiest to, kas Džonatans ir patiesībā, viņš vēlēsies atgriezties, jo TUR noteikti ir kāds, kurš gaida, vēlēdamies izlauzties no Bara, lai pierādītu, ka nekas nav neiespējams, tāpat kā reiz to vēlējās viņš pats. 1970. gadā sarakstītais un teju par klasiku kļuvušais darbs, latviešu valodā izdots vairākkārt, taču pie manis nonācis pilnais izdevums. Izdevums, kurā blakus trim nodaļām, pievienota arī ceturtā, kura sākotnēji nav radusi vietu grāmatas vākos – pēc autora vēlmes piepulcējusies pārējām.
Vai mēs, kaijas, lūkojamies uz savas pasaules brīvības beigām? Ceturtā daļa saka: varbūt tomēr ne. Tā tapa tad, kad nākotne bija nevienam nezināma. Tagad tā mums ir zināma.
Grāmatas aktualitāte ar gadiem nav mazinājusies. Joprojām ir kaijas, kuras nepagurušas seko baram, zaudējot savu oriģinalitāti, proti, tās garšu nemaz īsti nenobaudot, domādamas, ka tieši tā var tiekties pēc pilnības. Taču pilnība slēpjas nevis citos, bet mūsos pašos. Šis metafiziski alegoriskais ceļojums cauri Kaijas pieaugšanai neviļus uzkarsē domas un sajūtas, kas šķietami jau laidušās snaudā.

(No angļu valodas tulkojusi Zane Rozenberga; Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2019)

⭐⭐⭐⭐

Sanita Tiltiņa-Balode.
Pasakas pupiņu valodā.

Manā bērnībā pupiņu valoda starp vienaudžiem nedzīvoja (vismaz ne manā pagalmā). Tā nespēlēja ar mums augstāk par zemi, necepa smilšu kūkas vai nedalījās savos pārdzīvojumos par Kinder Surprise figūriņu kolekcijas papildināšanu. Nestrēba ķīseli no litrīgas alumīnija krūzes, neslaucīja netīro muti tīrajā piedurknē vai nemēģināja iestūķēt negaršīgo dārzeņu zupu izlietnes notekā, lai tikai pēc iespējas ātrāk tiktu ārā atpakaļ pie draugiem, jo manā bērnībā pupiņu valoda starp vienaudžiem nedzīvoja. Taču par tās eksistenci man bija attāla nojausma. Ar pupiņu valodu mani pirmo reizi iepazīstināja krusttēvs (jo acīmredzot viņa bērnībā tā bija dzīvojusi). Atceros, ka muti pavērusi, klausījos šajā neparastajā valodā, kas šķita tik tuva un reizē tik tāla. Un, kā sīku knauķi, mani nepameta sajūta, ka tieku pamatīgi āzēta, jo, būsim godīgi, kas gan tā var būt par valodu, kas nākusi pa taisno no pupu (visticamāk cūku, ne krūmu) pāksts... Mana krusttēva vairs nav, taču pupiņu valoda ir tā, kas jebkurā diennakts laikā (neatkarīgi no gadalaika) man atgādina tieši par viņu. Sanitas Tiltiņas-Balodes sastādītā grāmata, kurā lasāmas 11 latviešu tautas Pasakas pupiņu valodā, bija īsts pārsteigums, kad pirmo reizi to ieraudzīju grāmatu jaunumos. Taču bija jāpaiet kādam laikam (teju diviem gadiem), lai tā nonāktu arī līdz manam grāmatu plauktam. Grāmatas uzsaukums ir nost ar garlaicību! Un tas ir tieši vietā! Pasakas pupiņu valodā patiesi ir labākās zāles pret garlaicību (tūlīt aiz maģiskajām sēnēm). Ja šķiet, ka pupiņu valoda būs pārāk sarežģīta gan mēlei, gan prātam, grāmatā pievienota arī pamācība, kas atklās, ka vārdu darināšana pupiņu valoda ir vienkāršāka par kamoliņu vilkšanu pirmsskolā. Papasapakāpām pupupipiņupu vapalopodāpā nopoteipeiktipi jāpābūpūt kapatrapa bēpērnapa grāpāmapatupu plaupauktāpā iepiekāpārtopotaipai viepietipiņaipai. Vepecāpākupus tāpā viepiegliepiem sopoļiepiem aipaiznepesīpīs apatpapakapaļ bēpērnīpībāpā, bepet bēpērniepiem ļaupaus vipingripināpāt prāpātupu vapalopodāpā, kupuraipai nepedrīpīkst ļaupaut ipizzupust. Viepienkāpāršipi nepedrīpīkst!

(Mākslinieks: Markuss Tumans; Izdevējs: Sava grāmata, 2018)

⭐⭐⭐⭐

A. Dž. Finns. Sieviete logā.

Mūsu dzīves ik dienas krustojas ar desmitiem citu cilvēku dzīvēm. Bet vai varat iztēloties dzīvi, kura nespētu krustoties ne ar ko? Ne lietus pieskandinātu ielu dzīslojumiem, ne kafejnīcu sliekšņiem, kuriem pretī brāžas šokolādes kūkas un tradicionālas itāļu kafijas, ar karstu uzputotu pienu, rūgti saldenā smarža. Ne saules staru kušanu uz savas ādas. Nemaz nerunājot par dzīvēm, kuras, no modinātāja zvana līdz naktslampas izslēgšanai, nodzīvo kāds cits, jo jūsu pašu dzīve ir iestrēgusi tūkstoš piecsimt sešās kvadrātpēdās. Baiss scenārijs, no kura nav iespējams rast izeju. Taču pēc šāda scenārija dzīvo trīsdesmit astoņus gadus vecā Anna Foksa. Sieviete logā. Pēc prātam neaptveramas traģēdijas Anna kļūst par cietumnieci pati savā namā. Ciešot no agorafobijas (bailēm pamest mājas, kurām seko vesela virkne citu baiļu sindromi), sievietes vienīgā drošā osta jau vienpadsmit mēnešus ir pašas nams. Un teju vienīgā socializēšanās ar cilvēkiem, augām dienām, malkojot vairākas pudeles vīna un saujām zāļu (baiļu sindroma mazināšanai), ir kaimiņu vērošana no savas mājas logiem, piefiksējot katru mazāko sīkumu – matu notraukšanu no pieres, pie sasvīdušās miesas pielipušu sporta tērpu pēc jogas nodarbības, savītušo salātlapu starp tomātiem un kviešu miltu izstrādājumiem. Taču visa, vienpadsmit mēnešus sargātā miera osta, piedzīvojot īstu vētru, kļūst par bīstami dreifējošu kuģi nekurienē, dienā, kad pretējā mājā ievācas jaunie kaimiņi. Annas acis kļūst par lieciniecēm zvērīgam notikumam, kuram nav ne izskaidrojuma, ne pierādījuma. Tagad ir tikai viņas, alkoholiķes un paranoiķes, vārds pret paraugģimenes vārdu. Kurš melo? Kurš sagroza īstenību? Kurš darīs visu iespējamo, lai pierādītu, ka viss ir tikai Annas fantāzijas augļi un nemierīgā prāta teātris? To gan būs vērts noskaidrot pašiem… Taču tas, ko varu un gribu atklāt – šāda žanra (psiholoģiskos trillerus) manā lasāmo grāmatu sarakstā būs grūti (pat neiespējami) atrast, taču A. Dž. Finns radījis darbu, pēc kura izlasīšanas roka pati stiepjas pēc Goodreads meklētāja, lai atrastu kaut ko līdzvērtīgu Sievietei logā. Sasprindzinājums maniem vēdera muskuļiem bija visu 432 lappušu garumā (uz brīdi pat šķita, ja tas vēl turpinātos, varētu tikt pie kārtīgi trenētas vēderpreses). Lieliska autora saruna ar lasītāju (plūstošs un baudāms tulkojums), kurā vienā mijiedarbībā savijas pārsteidzoši notikumi, to straujie pavērsieni un nenoliedzami negaidītais romāna fināls, kuru tā vien prasīsies noskalot ar veselu glāzi ūdens. Vai divām.

(No angļu valodas tulkojusi Gunita Mežule; Izdevējs: Kontinents, 2017)

⭐⭐⭐⭐⭐

Evelina Dacjūte. Aušra Kjudulaite.
Laime ir Lapsa.

Kad mans dēls bija mazs, viņa mīļākā krāsa bija oranža. Un oranžu viņš meklēja it visur. Un visā. Oranžus traktorus, oranžas piena pakas, oranžus burkānus. Oranžas vakara debesis. Oranžus burtus vārdiem. Oranžas notis dziesmām. Un oranžu kaķi, kas ierasti mammai guļ klēpī. Es zināju, ka, lai ko viņš atrastu – traktoru, burkānus, vārdus vai debesis, mēs to dalīsim uz pusēm. Jo laime nav bēdas, kuras sadalot, tās izgaist, it kā nekad nebijušas. Laimi, dalot uz pusēm, laime tikai vairojas. Un oranžs patiesi bija laime. Kad manās rokās nonāca lietuviešu tandēma, Evelinas Dacjūtes un Aušras Kjudulaites, (kurš viens otru papildina kā ar fantastiku tekstu, tā ar pasakainām ilustrācijām) grāmata Laime ir Lapsa, man nebija šaubu, ka tā ir par manu dēlu (kaut skaidri zinu, ka uz mūsu mājas jumta nav iekārtots neliels laukumiņš oranžam helikopteram). Stāsta galvenais varonis Pāvils dzīvo ģimenē. Mazliet citādā. Tētis caurām dienām virs pilsētas namu galvām vizinās ar oranžu helikopteru. Mamma mājās taisa māla traukus visās oranžā nokrāsās. Taču Pāvila uzdevums ir katru dienu doties uz maiznīcu pēc trim kanēļmaizītēm. Pusdienām. Lai arī uzdevums ir ļoti gards, Pāvilam tajā prieku sagādā kas cits – atpakaļceļš un vecās šūpoles, kurās vismaz reizi nedēļā šūpojas Lapsa, kura sarunās ar Pāvilu nebeidz atkārtot, ka laimes krāsa ir oranžā. Šī draudzība ir tā, kas liek mazā zēna sirsniņai sisties straujāk, apjaušot, ka uz pasaules nav neviena cita, kurš saprastu viņu teju no pusvārda, kā to lieliski dara viņa labākā draudzene Lapsa. Laime ir Lapsa ir viena no burvīgākajām bērnu grāmatām, kura nonākusi mūsu ģimenes grāmatu plauktā (es pat teiktu, ka pati, pati…). Tā māca, ka laime ne vienmēr slēpjas LIELĀS lietās. Un ne vienmēr LIELAS lietas ir laime. Laime ir draudzēties, lēkāt pa peļķēm, zemeņu kokteilis. Laime ir ziepju burbuļu pūšana, vasaras lietus, vēstuļu saņemšana. Laime ir omes pankūkas un smiešanās līdz asarām. Laime ir būt pašam. Laime ir būt.
“Dāsnums ir okeāns… Vai tu gribi būt okeāna daļa?”

(No lietuviešu valodas tulkojusi Dace Meiere; Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2019)

⭐⭐⭐⭐⭐

Viesturs Ķerus.
Meža Meitene Maija.

Ja grāmatai būtu skaņu celiņš, Meža Meitene Maija skanētu kā putna dziesma. Skanētu kā pelēkā zīlīte, kas piesnigušajā tūjā modusies, lai kā leduspuķe uzplauktu tikpat pelēkajā ziemas dienā. Skanētu kā viegla cīruļa vīterošana, kas kā putukrējuma mākoņi slīgtu pāri rupjmaizes kārtojumam. Skanētu kā dzērvju kliedzieni pretī debesīm, kur, saules rotaļu nenogurdināmas, tās beidzot atgrieztos mājās. Viesturs Ķerus, putnu pētnieks un kaislīgs dabas aizstāvis, grāmatā Meža Meitene Maija mazos (un jebkura cita izmēra) lasītājus iepazīstina ar ceļvedi putnu pasaulē, par savu stāsta ceļabiedru šajos maģiskajos dabas stāstos izvēloties Maiju (meiteni, kas šķietami ir paša autora meitas prototips) – zinātkāru meiteni, kura vēlas dzirdēt atbildes uz visiem jautājumiem, kuri rodas uz mēles, bērnam vērojot pārmaiņas ne tikai dabā, bet arī dzīvnieku (un, galvenokārt, putnu) pasaulē, vesela gada šķērsgriezumā. Tas, protams, ir īsts pārbaudījums Maijas vecākiem, jo, kur viens jautājums radis atbildi, divi jauni jautājumi jau steidz tās rast. Tā, piemēram, Maija vēlas izzināt, kur putni kakā. Un, ja putnu pods nav ligzda, vai tās ir viņas šūpoles, uz kuru sēdekļa šobrīd rēgojas balts pleķītis? Vai, piemēram, to, kāpēc dabā tā ir iekārtots, ka neviens nav ne labs, ne slikts, cīnoties par iespēju sagaidīt rītdienu… Šajā pavasarī grāmata Meža Meitene Maija ieguva Latvijas Literatūras gada balvu 2020 nominācijā labākais darbs bērniem, savā svara kategorijā pārspējot kā Rasas Bugavičutes-Pēces Puika, kurš redzēja tumsā, tā Ineses Zanderes Bērns, kas neiekrita. Meža Meitene Maija ir vienkāršā sirsnībā veidots mākslas darbs, kurš palīdz izzināt un izprast visu iepriekš neizzināto un neizprotamo, vienlaikus pieprasot meklēt arvien jaunas iespējas doties dabā pēc atbildēm. Tāpat šī grāmata pierāda, cik ļoti mazajam cilvēkam nepieciešama mūsu līdzāspastāvēšana, izzinot visu jauno, no kura pārpilnības reizēm noreibst galva.

(Izdevējs: liels un mazs, 2019)

⭐⭐⭐⭐

Juris Petraškevičs.
Ērika un bailes.

“Istabas kaktā spēlējās mazās Bailes, aiz loga lidinājās putni un garām aizpeldēja kāda zivs.” Pavisam ierasta aina, ja blakus istabā mazas mazītiņas un lielas (lielītiņas) Bailītes ierīkojušas rotaļu stūrīti, no kura skrapstināties, čabināties un būt tik ļoti klātesošām, kaut, paslēpes spēlējot, acīm nesaredzamām. Grāmatas nosaukums ir tīrākā analoģija grāmatas dvēselītei, kuru viegli nolasīt šajos uz vāka iegravētajos vārdos. Ērika un bailes ir stāsts par meiteni, kura savu ikdienu pavada pakalnā, nelielā mājiņā, starp grāmatu kaudzēm un dārzā, starp burkānu, biešu un kartupeļu vagām. Taču visur, kur Ērika dodas, vai uz grāmatu pārpildīto istabu, kur ļauties galvu reibinošiem vārdu un teikumu karuseļiem, vai dārzu, kur lejkannas pavadībā, no zemes izlauzušies dārzeņu purniņi bauda ūdens šļakatu simfonijas, pa pēdām seko nebēdnīgu rotaļu alkstošās Bailītes. Negaiss, visu Lielo, Mazo, Resno, Tievo, Stindzeņ’ un Jožambaiļu tētiņš, ir tas, kura elpas aizturēšana, samilšana prātam neaptveramos apmēros un dārdēšana, pierādot savu neapstrīdamo varenību, apgāžot pasauli kājām gaisā, iedveš bailes pat Bailītēs. Juris Petraškevičs radījis tekstuāli un vizuāli tīkamu stāstu bērniem (un ne tikai) par Bailēm (kuras šķietami pašas ir mazas zaķupastalas), kurām reizēm vajag vienkārši ļauties, jo tieši Bailes ir tās, kas (negribīgi jāatzīst) palīdz saņemties doties uz priekšu, neapstājoties un neraugoties ne uz ko. Un nākamreiz, kad Bailes gribēs ar mani spēlēt paslēpes, uzglūnot no tumšiem istabas kaktiem, nekas cits neatliks, kā vienkārši piedalīties.

(Teksts un ilustrācijas: Juris Petraškevičs; Izdevējs: liels un mazs, 2018)

⭐⭐⭐⭐

Seleste NG.
Izkaisītās dzirksteles.

“Kaislība ir tik pat bīstama kā uguns”, un neatkarīgi no vietas, kurā, lai patvertos, ieaud savas saknes, liesmas, kodīgie dūmi (un neapvaldāmā tieksme cīnīties pretī saprāta balsij) tev sekos. Sekos, panāks un iznīcinās. Jo tāda ir uguns (un kaislības) daba. Šķietami idilliskā vietā – Šeikerhaitsā, kurā katrs jau bērnībā ir uzbūvējis plānu savam dzīves iekārtojumam (vidusskola, universitāte, mīļotais, kāzas, darbs, hipotēka, bērni, saskaņota veļasmašīna un žāvētājs), ierodas māksliniece Mija un viņas pusaugu meita Pērla, kuru neaprobežoti vieglprātīgā, dumpinieciskā attieksme pret īstenību, satricina pamatus daudzu vietējo rūpīgi izauklētajai utopijai. Visdziļākās sāpes mums spēj nodarīt tikai tie, kurus mīlam. Un pat, ja šis pāridarījums šķietami aizmirsts, noglabāts dziļi zem citām pārestībām un piedošanas maskām, ir neizbēgami skaidrs, ka reiz pienāks diena, kad brūces atkal tiks uzplēstas, sulojot daudz spēcīgāk, kā pirmavotā, liekot pieņemt lēmumu – palikt vai bēgt. Taču, kad cilvēks ir uz sēkļa, viņš dara visu iespējamo, lai tiktu atpakaļ krastā. Amerikāņu rakstniece Seleste NG (Celeste NG), radījusi romānu, kurā visaptveroša ir vecāku un bērnu attiecību anatomija. Cik daudz mūs ietekmē piederība vietai un cilvēkiem? Un galu galā, kas sievieti padara par māti? Bioloģija vai tomēr mīlestība? Grāmatu Izkaisītās dzirksteles uz laiku savā grāmatu plauktā iekārtot izvēlējos, uzticoties Goodreads vērtējumam, taču tas, ko saņēmu, bija nebeidzami ilga manis vazāšana aiz deguna no autores puses. Neteiktu, ka romāna kodols, būtu slikts (intrigas un meli vijās viena ar otru kā savēlušās matu pinkas, pašās labākajās “Hameleonu rotaļu” tradīcijās), taču tas, ko autore izmantojusi tā apaudzēšanā (un tikai šķietamai lapaspušu aizpildīšanai), manuprāt, ir tīrākā liekvārdība. Šis romāns varēja būt uz pusi īsāks, ja autore ar putām uz lūpām necenstos atreferēt katra garāmgājēja dzīvesstāstu. Izkaisītās dzirksteles apslāpēja ne tikai autores centieni mākslīgi palielināt atstarpi starp romāna vākiem, bet arī neskaitāmās drukas kļūdas tekstā.

(No angļu valodas tulkojusi Agnese Strazdiņa; Izdevējs: Jumava, 2019)

⭐⭐⭐

Einata Carfati. Kaimiņi.

Kaimiņus nav iespējams izvēlēties. Tāpat, kā nav iespējams izvēlēties, kādas formas mākoņi slīdēs pār mūsu galvām dienās, kad tie sabriest zilajā debesu bļodā kā ķiļķeni katlā pirms pirmā burbuļa un uguns nogriešanas plītij. Taču kādai mazai meitenei tas ir izdevies. Izdevies izvēlēties kaimiņus. Izraēliešu māksliniece Einata Carfati (Einat Tsarfati) kā burve mūsu priekšā uzbur namu. Namu ar septiņiem stāviem. Namu ar septiņiem dzīvokļiem un durvīm. Septiņām neparastām durvīm, un aiz katrām no tām slēpjas cita, valdzinoši spilgta pasaule – aiz vienām no tām savu dzīves telpu slēpj faraonu dārgumu laupītāji, aiz citām – vampīrs un vecs mednieks ar savu lutekli tīģeri. Aiz septītajām durvīm, visparastākajām, dzīvo mazā meitene, kura izvēlējusies sev kaimiņus, un viņas šķietami garlaicīgā ģimene. Taču pat baigu garlaicību var pieciest, ja tajā valda īsta mīlestība. Grāmatā ir ļoti maz teksta (vidēji 7.33333333333 vārdi vienā lapas atvērumā), tāpēc, ja esat sagatavojušies apjomīgi spraigai lasīšanai, šī grāmata būs jāatstāj citai reizei. Grāmatas Kaimiņi galvenais uzsvars tomēr ir ilustrācijas, kuras ar katru lapaspusi kļūst arvien intensīvi bagātākas, liekot jau tā niecīgajam teksta daudzumam izslīdēt starp pirkstiem. Taču par to, lai starp pirkstiem neizslīdētu neviena ilustrāciju detaļa, autore ir parūpējusies ar uzdevumu. Aiz katra nama neparastajām durvīm jāatrod dzīvnieciņš, kurš paslēpies te aiz milzu vāzes, te baleta svārciņiem vai milzu lustrā, kas atgādina pirātu kuģi (aiz 6. dzīvokļa durvīm dzīvnieciņu neatradu, bet atradu Džimiju Hendriksu un Deividu Boviju). Kaimiņi ir fantastisku ilustrāciju krātuve, kura noteikti jāieriktē ikviena bērna grāmatu plauktā (un ne tikai).

(No ivrita tulkojusi Māra Poļakova; Jāņa Rozes apgāds, 2018)

⭐⭐⭐⭐⭐

Rūta Šepetis. Jūras sāļums.

Vai karš padarīja mūs ļaunus vai vienkārši pamodināja ļaunumu, kas mūsos jau mita? – citāts no grāmatas, kurš man ikreiz, domājot par Jūras sāļumu, nāk prātā. Grāmatas ļoti bieži (teju vienmēr) izvēlos ne autoru, bet tulkotāju dēļ. Pētot tulkotājas Silvijas Brices tulkotos darbus, acis (un mazliet arī sirds) aizķērās pie grāmatas, kuras nosaukums liek aplaizīt izkaltušās lūpas (sāļš paliek sāļš). Skaidrs, ka, izlasot pašu grāmatas aprakstu, man divreiz nebija jādomā (esmu diezgan attapīga). Grāmata pēc pāris mirkļiem jau zvilnēja man blakus dīvānā. Lai arī grāmatā aprakstītie notikumi ir sirdi plosoši un liek visa garuma spalviņām un spalvām uz ķermeņa saslieties stāvus, grāmatu gan tās autore, gan tulkotāja (šķietami) rakstījusi ar vieglu roku – romāns uz priekšu lasās zibenīgi – ne tikai viegli uztveramā teksta, bet arī vēlmes uzzināt, kas notiks nākamajā lapaspusē dēļ. Romāns rakstīts no četru varoņu skata punktiem – atklājot lasītājam katra varoņa izpratni un rīcības motīvus radušajās situācijās, kas nepavisam nav viegli. Grāmata Jūras sāļums balstīta uz vēsturiskiem faktiem. Tajā ne vien aprakstītas bēgļu gaitas Otrā pasaules kara laikā, bet arī vislielākā jūras katastrofa cilvēces vēsturē – kuģa Vilhelms Gustolfs bojāeja. Šo romānu reiz salīdzināju ar skumju dziesmu, kura no domām neizskan vēl ilgi.

(No angļu valodas tulkojusi Silvija Brice; Zvaigzne ABC, 2017)

⭐⭐⭐⭐⭐

Kristīne Hanna. Lakstīgala.

Otrā pasaules kara tēma manā grāmatu (gan lasāmo, gan jau izlasīto) sarakstā ir bieža viešņa. Šis ir viens no vēstures posmiem, kura izzināšana mani uzrunā visvairāk. Lasot grāmatas Lakstīgala aprakstu, es šaubījos – vai tik tiešām šī ir īstā grāmata, kurā uz pāris dienām aizmirsties. Aplam biju iedomājusies, ka tas būs romantiskākām dzīslām caurvīts romāns, taču jau pēc pirmajām minūtēm, kuras pavadīju iegrimusi grāmatā, sapratu, ka šī ir īstā manām garšu kārpiņām. Romāna darbība noris Francijā. Galvenās varones ir māsas, kuras vienmēr bijušas tuvas. Taču, sākoties Otrajam pasaules karam, sabrūk ne tikai ierastā dzīve, bet sašķobās arī māsu attiecības. Karš atklāj, kādi esam patiesībā – un tas atklāj arī to, cik dažāda var būt attieksme pret situācijām, kuras veicinājis karš. Māsas izvēlas atšķirīgus ceļus, pa kuriem doties, pretojoties neiedomājami biedējošajam un smagajam okupācijas spiedienam. Taču mērķis abām ir viens – izdzīvot. Kā to panākt, nezaudējot pašām sevi un mīlestību, kuru nes sirds, nu ir katras pašas uzdevums. Traģisks, sirdi plosošs, bet tajā pašā laikā arī skaists stāsts, kura lasīšanas laikā pa rokai jābūt arī kabatlakatiņam.

(No angļu valodas tulkojusi Sintija Zariņa; Zvaigzne ABC, 2018)

⭐⭐⭐⭐⭐

Atpakaļ uz lapas augšu