Zane Zusta. Aiz durvīm.

Zane Zusta. Aiz durvīm.

“Laimīga bērnība vārda tiešā nozīmē varbūt mēdz būt tikai taurenim, kurš nomirst otrajā dienā.”

Es nemēdzu runāt skaļi par to, ko jūtu sevī. Emociju viļņus, kas nerimtīgi laužas cauri neapgaismotajiem dvēseles kambariem. Cauri sienām, kas noklātas vinila tapetēm, dāliju pumpuru ielaidumu armijām, kas to vien gaida, kad varēs savus apaļos vēderus izvērst ziedā. Rudens smaržas baudu pilnā. Cauri durvīm, kuras, kā nopietnībā sakniebtas lūpas, nelaiž slieksnim pāri ne zilbi.
Es nemēdzu runāt skaļi par to, ko jūtu, jo neprotu. Neprotu ietērpt vārdos dusmas, ietērpt smalkās drānās un palaist cilvēku ausīs. Dusmas par kafijai pielieto kefīru vai izšķīdušajiem kartupeļiem grāpī. Dusmas par tukšo pasta kasti, kas jau mēnešiem ilgi savā māgā gaida ieslīgstam vēstuli.
Neprotu ietērpt vārdos laimi. Siltu un mīkstu kā jaundzimušā ādu. Ietērpt vārdos laimi par smaidu. Laimi par smiekliem, kas liek aizsmakumā raustīties elpai. Laimi par šokolādes tāfelīti, kuras dēļ nav jācieš nelokāma nodevība, pirkstu galus laižot rokas somiņas guzā, lai sastaptu tajā staipīgo kakao pupiņu un cukura zampu.
Neprotu ietērpt vārdos ārējos un iekšējos kairinājumus, kas vienu brīdi sūrstoši dedzina miesu no kreisās puses uz laboizgriezts vilnas džemperis, bet nākamajā viegli nopaijā un noskūpsta uz pieres vietas.
Es nemēdzu runāt skaļi par to, ko jūtu, jo neprotu, tāpēc paturu visu sev.
Kā suns uz siena kaudzes.

“Visi, ko mīlam, mūsu dzīvi padara bagātāku un jēgpilnāku –
manuprāt, tikai tāpēc mēs dzīvojam.
Mīlestības dēļ.”

Rokām stiepties pēc rakstnieces Zanes Zustas grāmatas Aiz durvīm neļāvu ilgi. Tieši tik ilgi, lai jaunas lasāmvielas meklējumos virtuālo grāmatu plauktu rindās, atkal un atkal acīm sastopot to iespiestu starp citu vākoto daiļdarbu mugurām, pakavētos pie tās, ļaujot prātu, kā neveikli izšautām bultām, caurstrāvot domām, ka šī tikšanās starp burtu līniju sagrumboto grāmatu lapaspusēm, iegrimstot autores apziņas nepārtrauktajā virzībā, jāatliek uz nākamo nenoteikto laiku. Bez paskaidrojumiem un instrukcijām, kas savā nopietnībā varētu sacensties ar tostera vai tējkannas lietošanas norāžu izklāstu.
(Atvēru logu, lai istabā ielaistu pēdējo karsto vasaras dienu smago gaisu, taču vienīgais, ko ielaidu, kaimiņa elektriskās izkapts rūkoņu, kuru noskalot ar pārslām un pienu. Un dusmām, kuras neprotu ietērpt vārdos.)
Taču reizēm ir neiespējami izvairīties no sastapšanām, tīšām un netīšām. Vai tie būtu cilvēki no pagātnes. Sezonālās iesnas. Vai iespieddarbi, kuri nav raduši spēku, lai spēji ietraustos manā lasāmo grāmatu sarakstā.
Aiz durvīm ir kārtējais mana grāmatu plaukta pierādījums, ka deguna raukšana un glūnēšana starp puspavērtiem plakstiņiem pirms laika neatmaksājas. Vien attālina no iespējas baudīt netverami lieliskas vārdu gleznas, kas liek liegi ietrīsēties jebkurām šaubu drumslām.
(Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2019)

“Dzīvība un nāve: kurš zina, kas ir sākums un kas beigas?
Tas viss ir tikai mūsu niecīgās saprašanas interpretācija.
Mēs pat nesaprotam, kāpēc eksistējam.”

Aiz durvīm ir pirmais izdevumus, kuru neesmu izlasījusi no vāka līdz vākam, tomēr rakstu par to šeit – savā grāmatu emuārā. Un gluži apzināti, jo Aiz durvīm lasāma no abām pusēm, pieliekot divu sieviešu stāstiem treknus punktus (vai varbūt tikai komatus) teju pašā grāmatas vidus ielokā.
Divi stāsti. Divas patiesības. Bet kura no tām ir patiesāka?
Pirmā grāmatas daļa pieder Emmai. Sievietei, kura atbildes uz saviem izmisīgajiem dvēseles uzsaucieniem meklē psihoterapeites mājīgi krēslainajā kabinetā, kurā ērtais, milzīgais klubkrēsls vilina iesēsties tā klēpī, izklājot augumu pāri sarkanu zamšādu apvilktajam polsterējumam, atklājot, sešas pēdas zem zemapziņas kapsētas noglabāto pārestību, atliekas. Izmisīgas lūgsnas pēc glābiņa. Alkas pēc mīlestības un atzinības. Pieņemšanas. Pēc vārdiem tu esi man vajadzīga. Pieķeršanās un vilšanās. Aizvainojuma atblāzma dzidrajā acu spulgā un atklāsme, ka tikai mēs katrs pats esam atbildīgi paši par sevi.
Vietā, kurā ierasti autori aplauž spārnus savu domu lidojumiem, sākas otrā grāmatas daļa, kura atvēlēta Annas – psihoterapeites, kuras dzīve nemanāmi slīgts blīvi pāraugušas nodevības krūmāju purvā, stāstam. Kamēr pašas kabinetā cilvēku problēmu stāsti maina viens otru, maina sajūtu krāsas un toņus, maina garšas, kuras pēc sarunām nogulsnējas uz mēles gala, kā mēma kino kadri mainās arī pašas Annas izauklētā, no pretrunām atbrīvotā, dzīve. Taču viena akla kustība un acumirklī sabirzt pelavās viss, kas tik ilgi, lielas un neizsīkstošas mīlestības gādībā, šūpots rokās, maigi piekļauts pie krūtīm. Metot glābšanas riņķus slīcējiem, aizmirst, ka kāds no tiem ir bijis jāpietaupa pašai sev. Jāpietaupa sev, lai nenoslīktu starp sāpju izkropļotiem pasaules redzējumiem, kas likuši izdarīt daudz nepareizu izvēļu. Izvēlēm, starp kurām atrast arī savējo.

“Strīdā otra taisnību ieraudzīt nav viegli. Emocijas aizplīvuro visu.
Kā lai caur lielām dusmām un aizvainojumu redz otra taisnību?”

Grāmatā Aiz durvīm tās autore aicina ielūkoties, kas notiek aiz psihoterapeita durvīm, kad tās tiek aizvērtas gan no vienas, gan otras puses. Par lietām, kuras ļaujam izskaitļot savam uzbudinātajam prātam, pieņemot par patiesību. Īstu un vienīgu. Šie stāsti atkailina ne tikai to varoņus, bet arī pašus lasītājus. To būtība neatklāj Visuma noslēpumus, neizgudro velosipēdu no jauna vai nepieraksta sev klāt kvantu fizikas terminus, vien spēlējas ar mūsu apziņas receptoriem, izceļot gaismā senaizmirstas īstenības.
Mani simpatizē un saviļņo autores valodas vieglums. Un dedzība, ar kādu lasītājs tiek ievilkts plūstošo stāstu vērpetēs, atgādinot, ka pasaule neapstāsies, kad apstāties nāksies mums.
Es neprotu ietērpt vārdos ārējos un iekšējos kairinājumus, kas vienu brīdi sūrstoši dedzina miesu no kreisās puses uz laboizgriezts vilnas džemperis, bet nākamajā viegli nopaijā un noskūpsta uz pieres vietas, taču šeit autore to izdarījusi manā vietā. Padarījusi pavisam kailu un atkal no jauna vārdos ietērpusi to, ko ierasti paturu sev.
Kā suns uz siena kaudzes.

“Tik viegli mēs vērtējam citus, sodām, kritizējam,
jā, jā – mums ir viedoklis.
Ja vien mēs zinātu, ar ko ikkatram nākas saskarties.
Mēs varbūt tad būtu citādi viens pret otru.
Vairāk kā… cilvēki?”

Atpakaļ uz lapas augšu