AUGUSTS

AUGUSTS

Trešdiena, 33. augusts.
Ja augustu varētu pievilkt aiz ausīm, lai nedomā beigties, tad šis, piebriedušo pīlādžu, skābi rūgstošo ābolu un dāliju ziedlapu lietus laiks, ir īstais.

Augustā izlasīto grāmatu bagāža ir tieši tik trūcīga, lai būtu neērti ilgāk aizkavēt to emuāra lasītāju laiku, kas jau raduši šo (pāris (vai nepāris)) mēnešu laikā ielūkoties mēneša šķērsgriezumā sadaļā, lai gūtu apstiprinājumu tam, ka joprojām esmu sapinusies grāmatmīlestības tīklos. Domas par jauno cilvēku, kas iemitinājies manā klēpī, un mūsu pirmo tikšanos, kas straujā galopa solī tuvojas, starp grāmatā iespiesto burtu jūkļu rindiņām runā daudz skaļāk nekā autoru uzburtie pārdomu mirkļi.
Taču, lai arī augustā piedzīvoju vien četru (ar pusi) grāmatu satikšanas un iepazīšanas no vāka līdz vākam, tās visas bijušas aizraujošas un prātā paliekošas… ar vienu BET:

Īso atsauksmju jūgā augusta mēnesī kritusi vien amerikāņu rakstnieka Alena Eskensa debijas romāns:

  • Alens Eskenss. Dzīve, kuru aprokam.

Savukārt, jau augstāk minētais ar vienu BET attiecināms uz grāmatu, kuru teju divu nedēļu garumā mēģināju izlasīt sausu, taču tā sprūda kaklā kā ne līdz galam izvārīts kartupelis, proti, Slavomira Raviča romānu Ilgais gājiens (no angļu valodas tulkojusi Sintija Zariņa; Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2016).
Patiess stāsts par jaunu poļu kavalērijas virsnieku, tā izciesto mokpilno ceļu uz Sibīriju, bēgšanu no nāves izbadušās rīkles, izdzīvošanu un atgriešanos. Dzīvē.
Iedvesmojoši un aizkustinoši, taču manu sirdi nolaupīt šis stāsts nespēja. Tas palika karājamies gaisā. Iespējams citu apstākļu un jaunas iespējas došanas reizei.

To, kādi pārsteigumi gaidāmi manā lasāmo grāmatu sarakstā septembrī, pāragri spriest. Taču to, ka septembra mēnesī pārsteigumu piedzīvos kāds no maniem grāmatu emuāra lasītājiem un Instagram sekotājiem, gan ir skaidrs jau šodien.

Lai garda grāmatbaudīšana arī jums!

Tiekamies SEPTEMBRĪ
(konkursos un starp grāmatu lappusēm)!

Alens Eskenss.
Dzīve, kuru aprokam.

Vai arī jums kādreiz ir gadījies kādas grāmatas pirmās divdesmit četras lapaspuses lasīt mūžību (ar astīti)? Nu vismaz no brīža, kad koku lapas sāk stiept pretī pavasarim savus salātzaļos pirkstus, līdz brīdim, kad zaudējušas cīņā ar rudens vēju muzikantu, asprātīgā dejā griezdamās, krīt, dzeltēt sākušas, zāles segas ielokā? Vai arī jums kādreiz ir gadījies lasīt kādas grāmatas pirmās divdesmit četras lapaspuses tā, it kā katrs tajās atrodamais vārds būtu jāpierunā uz izlasīšanos, bet pārējās divsimt astoņdesmit lapaspusēs pazust un atkal atrasties dažu stundu laikā? Ar mani nule tā notika.
Kad pavisam nejauši man pa tvērienam pagadījās amerikāņu rakstnieka Alena Eskensa (Allen Eskens) debijas romāns Dzīve, kuru aprokam (The Life We Bury), šķita, ka mans lasīšanas ceļš atkal nesīs cauri romānam, kurā spriedze atšķaidīta spaini ūdens, bet tā kāpinājums atkal ievedīs smagu nopūtu un pieres raukšanas maratonā, tomēr tā nenotika. Kad beidzot biju tikusi pāri divdesmit četrām lapaspusēm un mūžībai, Dzīve, kuru aprokam mani tik veikli ierāva savos vārdu tīklos, ka teju nepaspēju, pirms ieslīgšanas tajos, uzvārīt ūdeni un apliet kafiju. Romāna priekšplānā izvirzīts students Džo, Vjetnamas kara veterāns Karls un trīsdesmit gadus sens noziegums, kurš gūlis aizmirstībā. Taču teju nejaušas sakritības dēļ, notraucot putekļus no nozieguma lietas materiāliem, kļūst skaidrs, ka patiesība ir tikai smalkiem diegiem sadrāklēta, un katra mazākā iedziļināšanās šajā paviršības tīmeklī liek atskārst, ka viss nav noticis gluži tā, kā melns uz balta lasāms tiesas spriedumā.
Kad cilvēks izvēlas dzīvi ar pirkstiem ausīs, it kā patiesība, kas nav skaļi izteikta vārdos, neeksistētu, vien laika jautājums, kad tā kļūs tik nepanesami skaļa, ka to nespēs noslāpēt pat pirkstu kauliņi.
Romāns Dzīve, kuru aprokam patiesi apbrīnojams savā būtībā. Tā sižeta pavērsieni pārsteidz nesagatavotu, liekot asiem siekalu mezgliem sāpīgi iesprūst kaklā, jundot nemieru līdz pat pēdējai lapaspusei.

(No angļu valodas tulkojis Armīns Voitikāns; Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2018)

⭐⭐⭐⭐

Atpakaļ uz lapas augšu