JANVĀRIS

JANVĀRIS

Jauns gads, bet tā pati vecā es. Jo labām lietām kāpēc mainīties?
Ja joprojām esi uzticīgs emuāra AUSTRA.LV lasītājs, neizsakāmi priecājos. Ja esi šeit nejauši iemaldījies un vēl nespēj aptvert notiekošo, nebēdz prom, bet uzklausi, kas man rakstāms.

2021. gada janvāris bijis grāmatu ziņā ļoti ražīgs. Ja ņem vērā, ka mīlestība man jādala uz desmit galviņām (trīs bērnu, vīra, piecu kaķu un grāmatas). Šomēnes esmu izlasījusi piecpadsmit iespieddarbus. Saņēmusi nesverami daudz emociju. Prieku. Sarūgtinājumu. Smieklus. Asaras.
(atveriet emociju skaidrojošo vārdnīcu, mani pāršalca tās visas)
Emuārā plašāk janvārī runāju par divām lieliskām grāmatām, proti, spāņu rakstnieka Karlosa Ruisa Safona romānu Vēja ēna un itāļu rakstnieka Sandro Veronēzi romānu Kolibri.
Karsti…

Lai mazliet atvēsinātu, šodien piedāvāju īsi ielūkoties arī tajā, kas emuāra galveno sienu nesasniedza:

Tiem, kas pārskaitīja grāmatu skaitu (un to izdarīja tieši neviens), varēja rasties jautājums, kāpēc teicu, ka izlasītas piecpadsmit, bet šajā ierakstā atrodamas ziņas par četrpadsmit. Tiesa, ar matemātiku joprojām esmu uz jūs, taču šoreiz pārskaitījos tīši. Par pēdējo janvārī izlasīto grāmatu ierakstu pie emuāra galvenās sienas piespraudīšu jau jaunnedēļ.
Kas ir šī noslēpumainā grāmata? Tas lai paliek nelielai intrigai.
Vien piebildīšu, ka šobrīd šī grāmata kļuvusi par deficītu Latvijas grāmatu (internet)veikalos. Būs interesanti, tāpēc neejiet nekur tālu. Tepat līdz virtuvei pēc tējām un kafijām, un esiet atpakaļ!

Lai smaidīga sēdēšana starp rakstnieku un grāmatu!
TIEKAMIES FEBRUĀRĪ!

Regīna Ezera
…pār izdegušiem laukiem skrien mans sapnis

Šī mazā, sārtu krāsu tērptā grāmatiņa ar Regīnas Ezeras vārdu uz vāka man gar acīm nozibēja sen. Biju lasījusi nelielus citātus no tās, pat nenojaušot, cik lielu mīlestību un sāpes tie sevī slēpj. Kā rakstniece, tā grāmatas vāki.

“…mīlestība taču ir brīva un ar likumiem tai nav itin nekāda sakara. Tā ir kā domas, neiespundējama nekādos būros, visiem režģiem tā iet cauri kā vējš.”

“…pār izsegušiem laukiem skrien mans sapnis” sevī glabā divdesmit piecas vēstules, kuras rakstītas laikā posmā no 1966.-1968. gadam. Vēstules rakstītas kādam, (kura vārdu neatklāj, taču to var sajust (vai sameklēt internetā)), taču vairāk pašai, kā atklāj vienā no tām. Regīna Ezera raksta tā, lai sāpinātu visus – vēstuļu adresātu, ikvienu lasītāju (ja reiz tās nonāktu nepareizajās (un pareizajās) rokās), taču galvenokārt – sevi. Lai sāpinātu visus, kuru lūpas reiz iztaustīs šos vārdus.

“Cilvēkam ir vajadzīgs kāds, ko mīlēt, kā dēļ vairāk vai mazāk uzupurēties un atteikties. Šis pienākums ir varbūt pats grūtākais no visiem cilvēka pienākumiem, bet tas man liekas pats cilvēcīgākais.”

Vēstules uzzied kā nekrietnas puķes. Piezied un piesmaržina dvēseli. Berž un skrāpē ar saviem asumiņiem. Tāda mīlestība, kuru apraksta Ezera, mēdz iekaist. Drusku. Bet tā, lai vēl ir iespējams pateikt – skaisti…
Jutos neērti, laužoties cauri šīs nepiepildītās mīlestības viļņiem, taču priekšvārda autores, rakstnieces meitas Aijas Vālodzes rakstītie vārdi nomierina: “Šīs vēstules ir tik neaizsargātas, ka, par spīti Regīnas Ezeras atļaujai pēc viņas nāves nodot tās atklātībai, man ilgu laiku bija grūti izšķirties, vai to vispār darīt. Tomēr, tā kā tās cieši saistītas ne vien ar viņas personisko, bet arī radošo dzīvi, svaru kausi nosvērās par labu publicitātei.”

(Izdevējs: apgāds Priedaines, 2003)

⭐⭐⭐⭐⭐

Kristina Rūšifte
Visi skaitās

Jau kādu laiku metu acu skatus uz izdevniecības liels un mazs paspārnē izdoto norvēģu autores un ilustratores Kristinas Rūšfites bilžu grāmatu Visi skaitās. Krāsainais grāmatas vāks nevar palikt nepamanīts pat visbiezākajā tumsā (vai putenī, kas šobrīd kā negudrais dauzās aiz loga (šos vārdus rakstu 12. janvāra pēcpusdienā)). Tā aicina pie sevis krāsu mīļus. Aicina sevī patverties no garlaicības. Un skaitīties. Uz viens. Divi. Trīs.
Es jau sen klusībā gaidīju, ka manās rokās reiz nonāks tieši tāda bērnu grāmata, kura ne tikai mēmi žilbinās ar ilustrācijām, bet arī liks darboties muskuļiem. Arī tiem, kurus svēti slēpj galvaskauss.
Visi skaitās sevī slēpj noslēpumus, kurus pati grāmata vilina atklāt. Pa vienam vien. Ir jābūt ļoti vērīgam, lai nepalaistu garām neko. Pat ne vismazāko putekli uz grāmatas lapaspuses. Arī tāds sīkums var būt izšķirošs.
Šajā mudžamgrāmatā sastapsies ar neskaitāmi (un skaitāmi) daudziem cilvēkiem. Vieni skaitīs savus sirdspukstus, otri kļūs par premjerministriem. Kamēr viens pateiks ko tādu, ko otrs atcerēsies visu mūžu, trešais labprātāk apmeklēs svešas kāzas. Un bēres. Kamēr viens izgudros vakcīnu, kas izglābs miljoniem dzīvību, otrs nokavēs lidojumu. Kamēr divi bibliotēkā atradīs kaut ko vairāk par grāmatām, trešais un ceturtais jutīsies lieliski, nokļūstot uz pjedestāla starp trim labākajiem.
Par to, ka grāmatas autore ir sieviete, šaubu nav, jo pēc mana (un, visticamāk, arī citu) vīra vārdiem, tikai sievietes tā spēj sarežģīt (un samudžināt) vienkāršas lietas. Tāpat man nav šaubu, ka šo bibliotēkas eksemplāru iemainīšu pret tādu, ko pievienot savai (un bērnu) personīgajai kolekcijai, remdējot nogurušos vakarus ar malku detektīvu dziņu!
Lieliska izklaide!

(No norvēģu valodas tulkojusi Jolanta Pētersone; Izdevējs: liels un mazs, 2020)

⭐⭐⭐⭐⭐

Monta Kroma
Trotuārs

Neparastās latviešu dzejnieces Montas Kromas dzeju līdz šim biju lasījusi fragmentāri. Kaut kur uzpeldēja kāda rindiņa, un es to kāri ķēru, ieslēdzot apziņā. Un klusībā nosoloties, ka lieliskas izdevības gadījumā ar rakstnieces pantu bērniem iepazīšos arī tuvāk.
2019. gadā Montas Kromas simtgadē, izdevniecība Neptūns laida klajā dzejas izlasi Trotuārs, kurā apkopoti dzejnieces modernistiskā posma dzejoļi. Un daži, kuri savu mājvietu nebija raduši nevienā no krājumiem. Kā pliki bez mājām.
Trotuārs priekšvārda autore literatūrzinātniece Agija Ābiķe-Kondrāte lutina dzejas baudītājus ar īsu ieskici dzejnieces literārajā un personiskajā dzīvē, ļaujot iepazīt un labāk izprast Montu Kromu vēl pirms paši esam ķērušies tam klāt.

“…Rīgā,
savam augumam piemērotā pilsētā,
par mani nevienam nav daļas.
Ļaužu šeit nav.
Un planēta pieder man.”

Trotuārs ir sadalīts kā kūka, pa gabaliņiem. Un katrs nākamais gabaliņš top arvien gardāks. Monta Kroma raksta netipiski savam laikam. Raksta par pilsētu. Cilvēkiem (zilās beretēs). Raksta par rokām. Pēdām. Lūpām. Raksta par tumsu un gaismu. Un to kārajiem pieskārieniem. Raksta saviem laikabiedriem. Raksta par dzīvi, par ikdienu. Par visu, kas atnāk un ik vakaru aiziet. Par ķermeņiem, kas satiekas un nesatiekas. Par ielām, kas iet un aiziet mums garām. Par trotuāriem.
Izraksta sāpes. Izraksta mīlestību.
Spēks, kuru dzejniece iekodējusi vārdos, pārliecinās ikvienu. Pārliecinās kļūt kaut par kailu Mēness suņusēni. Kļūt par violetu. Un dzeltenu. Par skumjām. Pārliecinās kļūt par dzeju.

Divas dienas pavadīju kopā ar šo dzejas izlasi. Kopā ar Montu Kromu. Un tagad ir tāda mazuma piegarša. Laba mazuma piegarša.
Manā priekšā izjaukta vesela dzejnieces pasaules puzle. Tagad katru gabaliņu meklēšu un šo pasauli kopā likšu.

P.S. Lielisks, visaptverošs ieskats dzejnieces radošajā darbībā.
P.P.S. Burvīgs grāmatas noformējums.

“Lūpas. Tu.
Lūpas. Es.
No vēja sāļas lūpas. Tu.
No vēja smilšainas lūpas. Es.
Lūpas. Tu.
Lūpas. Es.
Acis. Tu.
Acis. Es.
Jūras acis. Tu.
Zemes acis. Es.
Acis. Tu.
Acis. Es.
Apvārsni. Tu.
Apvārsni. Es.
Krītošs un kāpjošs, un tik augsts, un uzmeties apvārsnis. Tu.
Atplestas rokas, garas, lai aptvertu, rokas kā apvārsni. Es.
Apvārsnis. Tu.
Apvārsni. Es.”


(Izdevējs: Neputns, 2019)

⭐⭐⭐⭐

Velga Krile
Kā mirdzošas būtnes

Atceros, kā mūzikas skolotāja reiz brīdināja: “Jūs nekad neatcerēsieties, cik komponists sarakstījis simfonijas, kora balādes, operas, koncertus… bet vienmēr atcerēsieties, ar ko un kā viņš nomira”
Skaudra patiesība, kas šķeļ pa pauri. Mēs bijām bērni, bet varu likt galvu ķīlā, ka mani klasesbiedri joprojām atceras, kā izdzisa Emīls Dārziņš.
Mēs kaut kā mīlam nāvi romantizēt. It kā tās būtu rozes, ko dāvina mīļotajam cilvēkam. Atceros, ka pirmo reizi par dzejnieci, dramaturģi Velgu Krili dzirdēju tieši tā – pašnāvība. It kā tas būtu dzejnieces dzīves lielākais veikums. Lai šos maldus atšķaidītu, ķēros klāt pie viena no jaunākajiem Velgas Kriles dzejas krājumiem “Kā mirdzošas būtnes”.

“Zibens pāršķēla pasauli divās daļās, no kurām viena bija skaista…”

Teikšu godīgi – sākumā mani tā neuzrunāja. Nespēju atrast kontaktu, kurā iespraust savu sajūtu kontaktdakšu, lai starp mani un dzejnieci rastos elektrība. Tā šķita tīra, svaiga, kārtīga. Kā uz striķim sakārta veļa, kas žūst. Man patīk dzeja, kas pavelk uz zoba. Uzvelk kā pulksteni un palaiž, lai iet kur grib. Pēc kafijas. Vāzē sakārtot puķes. Internetā atrast perfektu pīrāgu recepti. Nošļūkt ar ragaviņām no kalna. Meklēt mirdzošas būtnes… Un es atradu. Atradu kontaktu un gaisma tapa. Un gaismā, pēc tik ilgas tumsas, mani apžibināja Velgas Kriles spēja atsaukt manī to sajūtu, pēc kuras dzejā tik ļoti tiecos. Ķidāt un pārķidāt. Paskrāpēt. Iekost. Samīlināt.

“Kāpēc es pasauli mūždien meklēju tevī,
Vai viņa manī pašā nevarētu būt?”

Visvairāk šajā dzejas krājumā, kurā iespējams atrast iepriekš nepublicētas Velgas Kriles vārdrindas, mani savā varenībā iešūpoja dzejproza, kas ir viens no maniem mīļākajiem žanriem. Tajā es gribētu ieaugt un neizaugt.

“Vējš sasita gaismu tūkstoš drumstalās sīkās, un kalendārs tapa neredzīgs, vienīgi kaķis bija un palika redzīgs, par visām aklajām dienām es raudāju slepeni, un viņš manas asaras ķēra ar ķepu, vējš tumsā bija tik liels un svaigs, ka man pietrūka elpas, un tumsā man piepeši kļuva bail, ka arī dvēsele ir tikai telpa…”

Kopumā? Man patika! Vai es meklēšu vēl kādus dzejnieces Velgas Kriles dzejas krājumus? Noteikti, jā! Es ticu, ka tas, ar ko man tikko nācās iepazīties, ir pats, pats mazumiņš. Vien niecīga daļa no pantu aisberga redzamās daļas dzejas okeānā.
Es gribu dot iespējas šai dzejai sevi uzrunāt vēl un vēl.

(Izdevējs: Mansards, 2012)

⭐⭐⭐⭐

Gunta Šnipke
Ceļi

“zviedri dāņi muhamedāņi
visādu ticību geji un lesbietes
un es pa to burzmu vēl es
ar čemodānu
no pirmsplūdu pirmskaru
nekurienes”

Dzejniece Gunta Šnipke, kā jau arhitekte, dzeju būvē lielu. Krauj bluķos. Ceļ mājas, kurās pēc dzejas izslāpušajiem patverties no izžūšanas sausiem. Ierakstīties kinofilmu titros vai salutēt pie spoguļa par godu Lestenē dusošajiem.
Jauc javu, liek ķieģeli pie ķieģeļa un būvē. Būvē namus, kur traukus un bērneļus nomazgāt. Kur uz pannas čurkst aitu taukos ķiploki un čillī. Būvē tirgus paviljonus, kur romieši pārcilvēciski noguruši mēģina lasītājām iesmērēt Liepājas jūru. Uz vairākiem gadsimtiem.
Dzejas krājumā Ceļi, kā tūriste izvējojos dzejniecei līdzi.
Rīgā un Bulgārijā. Liepājā un Ziemeļitālijā.
Pagātnē. Tagadnē. Nākotnē.
Pilnas saujas smēlu iedvesmas. Smēlu vārdu rēbusus. Tinu. Šķetināju. Kavējos. Aizkavējos. Iesmējos. Iespurdzos. Apbrīnoju.
Apmaldījos. Atrados. Aizklīdu neceļos. Ceļos.

“nosunīt kādu telefoniski vicinot rokas itin kā otrajā galā varētu ieraudzīt dūrītes”

Dzeja, kas paijās pret spalvu, tāpēc ne visus uzrunās. Bet mani uzrunāja.
Tāda dzeja.
Smeķīga dzeja.
Dzeja bez bremzēm.

(Izdevējs: Mansards, 2018)

⭐⭐⭐⭐

Sjón
Skugabaldrs
(Ēnu lapsa)

Ja Islande nebūtu atrodama pasaules Atlanta vēdera dobumā, es domātu, ka tā ir izdomāta. Izsapņota. Taču neatkarīgi no tā, ka velkot pirkstu pāri kartes reljefam, pirksts atduras pret Islandes vārdi, joprojām domāju, ka tā patiesībā ir izrakstīta no pasaku grāmatas un pakārta kartē kā dekorācija. Kā tepiķis pie sienas. Katrā otrajā Purvciemā dzīvokli.
Islande man vienmēr šķitusi mītiska. Nepieejama. Neapčubināma. Esmu tai ceļojusi cauri neskaitāmas reizes. Ceļojusi cauri fotogrāfijām interneta pārlūka meklētājā. Ceļojusi un murrājusi no labpatikās.
Arī tagad murrājām mēs abas. Gan kaķene, man blakus satinusies kamolā, gan es, vārdu gleznu spozmes apžilbināta, jo manās rokās nonākusi ēnu lapsa.
Islandiešu rakstnieka Sjouna (Sjón) romāns Skugabaldrs (Ēnu lapsa), kas lasītāju aicina ienākt brīnumainā pasaulē. Pasaulē, kurā dabas spēks valda pār cilvēka garu. Un atmaksa par nodarīto ir vien rokas stiepiena attālumā.

“Viņš gauži apraudājos savu ļauno likteni, kas bija lēmis viņam vientulību, tā ka viņam nebija neviena, ar ko dalīties priekos, ko var sagādāt žāvētas mencas galva.”

Nepieradināmu ainavu burvība. Krāsas un smarža. Dievišķā klātbūtne. Un atziņa, cik tu, cilvēk, esi sīks Visvarenā priekšā.
Lielisks tulkotāja darbs! Vārdi strauji kusa uz mēles, saldi kā ledenes (ceru, ka diabēts tagad man nedraud).
Skaista literatūra dienai ar -17 grādiem aiz loga!

P.S. Grāmatas dibenvāku ieskauj piezīme, ka rakstnieks Sjouns kļuvis par vienu no simts pasaules rakstniekiem, kurš tapis par daļu projekta “Nākotnes bibliotēka” (The Future Library). Tas nozīmē, ka 2114. gadā rakstnieka manuskripts tiks pirmo reizi publicēts, nonākot nākotnes lasītāju rokās. Un sirdīs.
Apskaužu tos, kam būs lemts to lasīt!

(No islandiešu valodas tulkojis Dens Dimiņš, Izdevējs: Mansards, 2017)

⭐⭐⭐⭐

Sandra Vensko
Vēstules naktssargam

Pavisam skaista iepazīšanās ar dzejnieci, rakstnieci un dramaturģi Sandru Vensko vēstulēs, kas adresētas naktssargam. Bet varbūt ikvienam no mums?
Vēstules, kas izstaro Nakti. Un naktī ir droši. Naktī var patverties. Naktī ir droši. Tur dzīvo naktssargs. Un visas viņam nosūtītās un nenosūtītās vēstules, kas kā putnu apstādījumi uzplaukst debesīs, spārnu švīkstoņā, kad tie triecas pret debesīm. Izziedējuši. Izsmaržojuši.

“Mīļo cilvēku ir tik daudz, bet līniju ir vairāk. Cita tuvāk, cita tālāk. Kāds nolāpīti smagi satriec visu, ko domāju esam skaistu. Pārsteidzošākais ir tas, ka pat nepamanīju — kāds putns, varbūt erickiņš, nē, čunčiņš, noknābājis visas zilās vīnogas manā sirdī. Tas ir tik samtaini sāpīgi — saprast, ka esi tikai vīnstīga, nekas vairāk, jo ogu tev nav.”

Vēstules naktssargam ir īsprozas darbs, kas rakstīts kā dienasgrāmata. Katru ierakstu ievada laiks. Cipari. Tīrākā matemātika. Tas ievibrē sajūtu. Liek iztēloties cik milzīgs sniegputenis, atkusnis, atkala, tveice, sausums un lietus straumes, plosījušas pasauli aiz loga, kamēr rakstnieces pildspalvas lodīte plosījusi nevainīga papīra ādu. No iekšas uz āru. No āra uz iekšu. Kā bezkaunīgs caurvējš. Caurvējš, kurš pelnījis tupēt kaktā. Uz ceļiem. Uz zirņiem.

“Vienmēr apbrīnoju cilvēkus, kuri smaida un sit vienlaicīgi.
Tie laikam ir dzīves labākie izsitēji.
Dzīve nav rings, dzīves sākas un beidzas, reizēm tas ilgst gadiem — kā upeplūst. Ar janvāra pelēki sudrabaino skanējumu.”

Šīs vēstules tik maigas un nesaudzīgas vienlaikus. Vienlaikus paijā un skrāpē. Katru teikumu gribas iegaumēt. Un gribas, lai katrs teikums iegaumē mani. Varbūt tas jau iegaumējis, un es vienkārši sevi lasu. Kā atvērtu grāmatu sevi lasu. Tāpēc tik pazīstami. Tāpēc tik tuvi.
Vēstules naktssargam kā pūkains paklājs, kurā gribas pavārtīties. Iegrimt. Pazust.

(Izdevējs: Dienas Grāmata, 2012)

⭐⭐⭐⭐⭐

Inga Žolude
1904

Rakstnieces Ingas Žoludes garstāsts 1904 ar apakšvirsrakstu Melanholiskais valsis, stāsta par gadu, kurā komponists Emīls Dārziņš saraksta vienu no skaistākajiem simfoniskajiem skaņdarbiem, kura nozīme latviešu klasiskajā mūzikā joprojām nav zaudējusi ne savu nozīmi, ne spozmi. Emīls Dārziņš uzraksta Melanholisko valsi, kurā ietērpj savu nepiepildīto mīlestību.

“Mūžīgajam jau nav vienmēr jābūt iespējamam šajā dzīvē.”

Emocionālo pārdzīvojumu pārspriegoto darbu autore
radījusi balstoties uz patiesiem biogrāfiskiem faktiem un laikabiedru atmiņām. Inga Žolude lasītāju ieved pasaulē, no kuras negribas doties prom. Autore raksta saldi, raksta tumīgi. Vārdi šķiet tik viegli kā piena putas uz stipras kafijas pieres.
1904 ir īsta vārdu glezna. Mīlestības un sāpju pilna. Ievainojoša un dziedinoša. Elēģija par cilvēku, kurš patiesi mīlēja un vienīgais, ko vēlējās, lai arī kāds viņu tik patiesi mīlētu.

“Vai tā nav ar visu skaistumu – tas tikai iziet mums cauri, ja ļaujam, bet skaistums šajā pasaulē ir gana maz, lai tas uzkavētos kādā no mums. Un cilvēks ir kā tāda mūzika, kas tikai izskan cauri pasaulei.”

Pavisam nelielo, pēc mazuma piegaršas stāstu par Emīlu Dārziņu papildina mūzikas žurnālista Oresta Silabrieža eseja par komponistu, ka arī mākslas zinātnieces Dainas Auziņas pārspriedums par mākslinieka Ādolfa Zārdiņa daiļradi, kura mākslas darbs iemājojis grāmatas noformējumā.
Abi – Dārziņš un Zārdiņš, ir laikabiedri, taču viņu ceļi nekrustojas. Tomēr kopīgs abiem ir viens – sava laika nesaprasti meistari.

(Izdevējs: Dienas Grāmata, 2018)

⭐⭐⭐⭐

Contra
Tik grūti ir būt latvietim

Dzejas krājuma Tik grūti ir būt latvietim priekšvārdā autors, dzejnieks Guntars Godiņš, kurš ir arī šī krājuma atdzejotājs, jautā “kurš gan nezina Contru?” Es nezinu. Bet biju (un esmu) gatava iepazīt. Dzejnieka Contras (īstajā vārdā Margus Konnula) interesi par Latviju un tās valodu atmodinājis dzejnieks Eduards Veidenbaums (ja viņš būtu dzīvs, labprāt paspiestu viņam roku (bet tas nav iespējams, jo Covid-19 , un galu galā viņam būtu 154 gadi). Contra mācījies latviešu valodu, tagad to pārvalda brīvāk nekā to dara maskačkas vai purvciema rēni plaukstošais zieds. Contra atdzejojis un tulkojis savā dzimtajā valodā daudzus latviešu autoru darbus (tostarp Noras Ikstenas Mātes piens).
Priekšvārdā Guntars Godiņš atklāj interesantu stāstu, kas apvīts ap Contras pirmā dzejas krājuma izdošanu 1995. gadā (esam teju vienaudži).

“Miglā zuda kumeliņš
Viņam protams sveiciens
Es nezinu kur ir viņš
Tāpat kā divdabja teiciens”

Tik grūti ir būt latvietim ir īpašs ar to, ka tas dalās divās daļās. Pusi no krājumā atrodamajām vārdu spēļu pērlēm no igauņu valodas atdzejojis Guntars Godiņš, bet otru pusi latviešu mēlē rakstījis pats Contra.

Tos dzejas mīļus, kuri no krājuma sagaida saviļņojošu emociju slūžu atvēršanos, rezervētu melanholiju, dziļdomīgas pārdomas – būs vīlušies, atskārtuši, ka krājums sastāv no ironijas, izzobošanas, asprātības, gaumīgiem (un mazāk gaumīgiem) jokiem. No visa tā, kam ierasti biklais latvietis met līkumu.

“dirs ātrāk lācis nāks
un ar tevi dancot sāks”

Tik grūti ir būt latvietim ir atsvaidzinošs.
Sarku. Bālēju. Krekšķēju. Spurdzu.
Notrausu pēkšņa šķaudiena asaru.
Plauktā neatstāšu (jo jānes atpakaļ uz bibliotēku), bet vismaz reizi dzīvē izbaudīt ieteikšu!

“parasti kas satieku tevi
tūlīt jūtos
par desmit gadiem jaunāks


ceturtajā reizē
tev noteikti jādod man pups
citādi būs beigas”


(No igauņu valodas tulkojis Guntars Godiņš; Izdevējs: Pētergailis, 2019)

⭐⭐⭐⭐

Regīna Ezera
Zvaigžņu lietus

“Guļu, piespiedusi ausi pie Zemes — puteklis uz Zemes vaiga. Es neesmu nekas. Ir tik viegli un brīvi būt puteklim. Būt Nekam.”

Uztaisīju siermaizi. Aplēja krūzi ar kafiju. Piesēdu uzrakstīt domas par Regīnas Ezeras Zvaigžņu lietu. Piesēju dūšu. Piesēju domas. Lielas. Mazas. Slaikas. Apaļas. Tādas, kas uz vienu mirkli pazib gar acīm. Tādas, kas izklājās kā paklājs pa visiem dvēseles platuma grādiem. Ievieš savu zobu birsti. Matu ķemmi. Plova recepti. Ieņem vietu gultā. Sienas pusē. Aizņem vietu rindā uz tualeti. Uz palikšanu.

“Bet taisni, te tuvumā, jūtu cik viņš tālu.”

Miniatūru krājumā Zvaigžņu lietus Regīna Ezera uzzied kā ūdensroze. Skaista. Trausla. Neaizsniedzama. Atdzīvina dabas procesus. Piešķir tiem cilvēciskas īpašības. Cilvēciskākas nekā cilvēkam jebkad piederējušas. Savijas gadalaiku maiņā. Izputeņo cauri vasarai. Krāšņi uzzied ziemas spelgonī. Nobirdina lapas pavasarī. Un atver sirdi mīlestībai rudenī. Runā upes valodā. Runā mēness valodā. Dzīvības valodā runā. Un sejas pantu valodā aizrunājās.
Nevainīgi pieskaras nāvei. Izaicinot. Pakavējos tās tuvumā. Līdz izmisumam. Notrausa baiļu ēnai sviedrus no pieres. Atmodina cilvēkā aizmigušo.

“Mākslā ir būtiski nepazaudēt dvēseli, bet tikpat būtiski ir to neturēt iespundētu un reižu reizumis izlaist saostīties ar citām dvēselēm.”

Man patīk tas stāvoklis, kurā mani iestata rakstniece. Uzspiež uz pogām. Iekodē režīmā. Un, kad sagrib, izkodē ārā. Zvaigžņu lietus krīt virs galvas un es neķeru pēc lietussarga. Es nebīstos. Ļauju lai mani apskādē.
Tik skaisti tas ir.

“Kāpēc rasa mirst tik padevīgi, ka rasas nāvi neviens pat nepamana? Bija? Nebija? Kāpēc man vajag, lai nodunu kā krītošs ābols? Es taču varu klusu un mierīgi iesūkties zemē kā rasa. No malas tas izskatās gandrīz bezsāpīgi. Kāpēc man vajag, lai pasaulē kāds uzzina, ka esmu bijusi?”


(Izdevējs: Preses nams, 1994)

⭐⭐⭐⭐⭐

Imants Ziedonis
Trioletas

Tāds ziedonīgs laiks aiz loga. Koki pilni kupliem pārslu sniegiem. Zeme viz no baltuma. Un tādā skaistā, baltā ziedoņlaikā gribas kādam siltam plecam tuvāk pieglausties. Izkausēties.

“Un negribas vairs dzīvot tālāk,
Tā gribas dzīvot atpakaļ.”

Mans pēdējais bibliotēkas apmeklējums beidzās ar vieglām trīsām pakrūtē, jo padusē ar mani kopā no grāmatu glabātuves iznāca un man uz mājām līdzi devās Imants Ziedonis. Trioletas.

Ir grūti vērtēt Ziedoni.
Grūti. Neiespējami.
Tas, kā dzejnieks izloka vārdus cauri lappušu cilpām ir pārcilvēciski. Man nekad nav bijis šaubu, ka Imants Ziedonis nav no šīs Zemes. Es ticu, ka kaut kur Visuma plašajā pavēderē ir kāda planēta, uz kuras dzīvo tādi mazi ziedonīši un gaida savu kārtu. Ierasties.

“Varbūt bij jānāk tieši vilties
Šais cilvēkos, šai pasaulē.”

Šis dzejas krājums klajā laists jau 2003. gadā. Tāpēc noteikti ir maz tādu, kuru rokas nav šūpojušas Trioletas, tomēr…
ja tomēr vēl ir kāds, kurš tāpat kā es, aizkavējies astoņpadsmit gadus, lai baudītu šo skaisto dzejas kodu, kas liek visai emociju gammai labsajūtā noelsties, dariet to –
ļaujieties.

PS. Lielāko daļu krājuma lasīju skaļi savai nepilnus četrus mēnešus vecajai meitai. Viņa smaidīja, smējās, izbrīnā pleta acis un dudināja. Vai nu viņa tādējādi mēģināja man pateikt, ka viņai arī Ziedonis ir kļuvis dikti mīļš, vai arī to, ka man kaut kas iesprūdis starp zobiem.

“Cik cilvēki ir vientulīgi!
Kā akmeņi pa ceļmalām.”

(Izdevējs: Pētergailis, 2003)

⭐⭐⭐⭐⭐

Džons Boins
Puisēns svītrainā pidžamā

Par Puisēns svītrainā pidžamā pagājušā gada vidū uzzināju, īsinot (un garinot) laiku jūtubā, skatoties  filmu tīzerus. Uzdūros filmai The Boy in the Striped Pyjamas, kas manī ievibrēja līdzjūtības stīgas. Tā nepārprotami vedināja uz domu, ka filma balstīta uz kādas grāmatas motīviem. Liels bija mans pārsteigums, ka grāmata patiesi ne vien ir, bet tā arī tulkota latviešu valodā. Divreiz man nebija jādomā, grāmata tika pievienota lasāmo grāmatu sarakstam, cerībā, ka tās lasīšanas brīdis pienāks drīz.

Pēkšņo grāmatas popularitātes svārstu iekustināja izdevniecība Zvaigzne ABC, kura negaidīti grāmatu izdeva atkārtoti. Sociālos tīklus lauza neskaitāmas pozitīvas atsauksmes par īru rakstnieka Džona Boina jau 2006. gadā sarakstīto grāmatu, par kāda vācu zēna dzīves gadu 2. Pasaules kara laikā. Par deviņus gadus vecu zēnu, kurš, tēva paaugstinājuma dēļ, spiests atvadīties no draugiem, no vecvecākiem un skaistās (piecu stāvu) mājas, lai dotos uz Augšvicu (nepārrakstījos/nepārlasījāties). Lai dotos tur un piedzīvotu savas dzīves priekpilnākās un skumjākās dienas. Skaidrs, ka vairs nespēju gaidīt, un citu lasītāju ierosināta, ķēros šim stāstam klāt. Taču piedzīvoju tā milzīgu izgāšanos.

Lai arī autora izveidotais stāsta skelets ir lielisks, autors to ar miesu apaudzējis ļoti pavirši. Stāstā ir ļoti daudz nepilnību, kuras lasot, gribējās aizvērt acis un norīt rūgtās siekalas, kas sakrājušās kaklā. Pievērt acis uz visu, atgādinot sev, ka tā ir bērnu grāmata, bet, ja es to lasītu ar bērna acīm, manuprāt, domātu tāpat. Vai vēl ļaunāk.

Nekādu emociju. Nekādas dinamikas. Spriedzes. Kā plika baltmaizes šķēle (bez pievienota cukura) un viss.

Ja esi lasītājs, kuru interesē literatūra par 2. Pasaules karu, literatūra par holokaustu – esmu brīdinājusi.

P.S.

Tagad došu iespēju filmai. Ļoti iespējams, ka šis būs tas retais gadījumā, kad filma būs labāka par grāmatu.
Nu nevar taču būt tā, ka kāds tik lielisku stāstu nebūs mēģinājis paglābt no paša autora murgiem…

(No angļu valodas tulkojusi Ieva Elsberga; Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2013)

⭐⭐

Atpakaļ uz lapas augšu