Simona Deivisa «Montesori mazulis»

Simona Deivisa «Montesori mazulis»

«Ja jūs pasakāt bērnam tūkstoš reižu un bērns vēl aizvien nav iemācījies, tad tas nav bērns, kurš lēni mācās.»

Valters B. Bārbs

Piektdienas pēcpusdiena. Sēžu pie virtuves loga. Ar vienu aci vēroju kaimiņa cīņu ar apledojušo ielu. Kā «līst kā pa Jāņiem» lietus kausē vakardienas «snieg kā pa pareizticīgo otrajiem Ziemassvētkiem» sniegu. Ar otru – vaktēju, lai karbonāžu muguras dziļā cieņā nepieraujas pie pannas (tvirtā) dibena (pat man šāda tuvības izpausme šķiet nepiedienīga). Tāds starpsezonas galerts aiz loga. Tāds – ne cepts, ne vārīts aukstās gaļas pakaļdarinājums. Bet iekšā – iekšā pieczvaigžņu autoostas ēdnīcas smārds. Pie virtuves loga. Uz krēsla. Sēžu. Krēsla, no kura pirms pāris mirkļiem ar mitru lupatu noslaucīju «kaķpēdiņas», kuras kaķu saimnieku mājās «uzplaukst» ik pavasari.
Par cilvēkiem domāju. Lieliem, maziem. Platiem. Šauriem. Domāju.
Cilvēki, tāpat kā jebkura cita dzīvības forma, ir apdāvināti ar vēlmi rūpēties. Ģenētiskā programmatūras koda «robotiņi». Apdāvinātie. Kamēr vieni rūpējas par sevi, atlaižu dienās iepērkot krēmus, sejas formu veidojošus ietonētos pulverīšus, drēbes, kas vizuāli slaidina figūru vai pilnīga uztura aizstājējus, otri sēj mazdārziņus, laista (un pārlaista) telpaugus, audzina (un pāraudzina) kaķus un bērnus. Izved pastaigā suņus un, sklerozes mocīti, aizmirst aiz tiem savākt. Kas, protams, nebūtu nekas, ja vien šīs «suņu puķes» nebūtu pirmās, kas parāda savas «ziedošās pierītes», pavasara Saulei kausējot sniega segas «tauku slāni». Ja vien šīs «suņu puķes» nebūtu pirmās, kurās bērns izvārtās «tantruma lēkmē», iznākot no veikala un saprotot, ka mamma tomēr «Ķepu patruļas» komandas glazētos smaidus uz porcelāna krūzītes «punča» ir atstājusi plauktā. Vai ceļā uz bērnudārzu, jo mamma, pieprasīto sirsniņu vietā, no desas izgrieza zvaigznītes. Tās ir lēkmes, kuru laikā es saprotu, kāpēc dzīvnieki reizēm apēd savus mazuļus.
Karbonāde pārtrauc manu domu. Pēc smaržas jūtu, ka tai nepieciešama palīdzība, lai «apveltos uz otriem sāniem», tāpēc tiekamies nākamajos paragrāfos.

«Nekas cits nespēj tik ātri iznīcināt iniciatīvu kā brīži, kad mēs pārtaisām kaut ko no bērna izdarītā.»

Džīna K. Millere & Marianna Vaita Danlapa
«Apzināta vecāku lomas pildīšana»

No «rokasgrāmatām», kas māca, kā man būt, izvairos. Bet «bērnkopības» grāmatas vispār (laižu un) izlaižu no redzesloka. Kā spiedzošs bērns, kas tik tikko palaidis pretī kosmiskajām stacijām hēlija balonu ar Zibens Makvīnu uz tā. Esmu trīs bērnu mamma – vai maz kāda grāmata vēl spētu mani pārsteigt ar informāciju blāķiem par to, ko daru nepareizi, audzinot cilvēkus? Taču Montesori pasniedzējas Simonas Deivisas grāmatu «Montesori mazulis» nav tik viegli izlaist ne no skatu «meklētāja», ne no domām, jo labo vārdu strāvojums, kas nāk no (bērnu un bezbērnu) cilvēkiem, kuri kaut reizi ielauzušies šīs grāmatas lapaspusēs, ir valdzinošs. Tas piesien dūšu. Rada vēlmi ielūkoties tajā, ko slēpj zinātkāra un atbildīga cilvēka audzināšanas celmlauži. Rada vēlmi izzināt, pat ja skaidri zināms, ka katrs vārds var būt kā pēriens manai «audzināšanas sistēmai». Pāris «svarīgu» elektronisko vēstuļu ceļojumi pa tīmekļa biezokņiem, un es jau sēdēju ar «Montesori mazuli» vienā, kafijas krūzi otrā rokā, atkārtu muti pārsteigumā, cik ļoti iedvesmojoša un noteikti ne «noteikumus uzstādoša» vai «pieprasoša», kādas mēdz būt «es labāk zinu, kā tev būt» rokasgrāmatas, kas kā granātas iznīcina visu, kas stājas ceļā. Mēs tik daudz mācību, kuras mums piespēlē bērni, palaižam garām, domājot, ka uz Zemes šie mazie cilvēki ir «atsūtīti», lai pēc iespējas pompozāk iznīcinātu mūsu nervu šūnas. Padarītu par «sautētiem dārzeņiem», knapi dzīvību velkošiem «zombijiem». Taču patiesībā viņi vienkārši prot būt tādi, kādi viņi ir – «Viņi nešaubās par sevi. Viņi nenosoda citus. Mēs darītu pareizi, mācoties no viņiem.»
Jāsaka, ka, lai arī iekšējā tieksme vilināja pazust šīs grāmatas «mācībās», ilgi saglabāju kritisku attieksmi pret katru vārdu, kuru uzsūcu, kā pēc mitruma «izbadējies» sūklis. Taču mani atkausēja meita, kura atvēra «Montesori mazulis» vāku un ar grafīta nosmērētu pirksta galu norādīja uz zīmējumu, sakot: «Re, mammīt, es uzzīmēju sevi!».

«Mazuļi ir līdz galam nesaprasti cilvēki.»

Grāmatā «Montesori mazulis» Simona Deivisa pavisam vienkāršā veidā izklāsta (un dažādos lieliskos piemēros parāda), kā doktores Marijas Montesori filozofiju īstenot ikdienā, rūpējoties un audzinot mazos cilvēkus. Šīs filozofijas pamatdoma ir pavisam vienkārša – «katrs bērns ir patstāvīgs cilvēks ar savu unikālu dzīves ceļu». Mūsu pienākums ir būt šī «ceļa» gaismai. Būt atbalstam. Būt padomdevējiem. Būt līdzās. Ieklausīties bērnā un viņa vajadzībās. Ikviens no mums ir pelnījis cieņpilnas attiecības, pat ja šis kāds kakā autiņbiksītēs un barojams ar karotīti, strādā biržā, spekulējot ar akcijām, vai slienājas sabiedriskajā transportā, svētdienas rītā braucot uz tirgu vai kapiem.
Par vecāku nekļūst, noklausoties divdesmit podkāsta raidījumus par «vecākošanos» vai lasot «pareizas audzināšanas svētos rakstus». Par vecāku nekļūst līdzko bērns izkļuvis no dzemdību ceļiem, dziļu elpu ievilcis svinīgam paziņojumam, ka iekarojis šīs Zemes «telpu». Kļūšana par vecākiem prasa laiku. Tā ir «mācīšanās» visas dzīves garumā. «Montesori mazulis» atklāj veidus, kā vecāku un bērnu attiecības padarīt harmoniskākas. Der atcerēties, ka Montesori pieeja nav tikai «brīvdienu pasākums». Tā ir domāšana. Tā ir darbošanās. Tas ir dzīvesveids.

«Tas ir bērna mācīšanās veids. Tas ir ceļš, pa kuru viņš iet. Viņš visu apgūst, pat nezinot, ka mācās… vienmēr ejot pa prieka un mīlestības taku.»

Dr. Marija Montesori
«Absorbējošais prāts»

Dažkārt mēs noliedzam lietas, jo mums par tām trūkst zināšanu. Mēs tveram tās virspusēji, vērtējam bez iedziļināšanās procesos. Taču ne vienmēr tas, ko mēs nezinām, ir nepareizs. Šajā grāmatā Simona Deivisa vairākkārt lauž «aizvēsturiskus nostāstus» par Montesori mācību. Tās nav tikai rotaļas ar koka sprungulīšiem vai visatļautība, kas neliedz bērnam darīt visu, kas vien ienāk prātā. Neierobežojot. Tā visupirms ir spēja paskatīties uz lietām no bērna skatupunkta. Tās ir sarunas. Un klusuma brīži. Kopīgas maltītes gatavošana. Un trauku nomazgāšana. Istabas uzkopšana. Grāmatu lasīšana. Zīmēšana. Tās ir aktivitātes dabā. Tas ir viss, kas piepilda bērna vēlmi būt līdzvērtīgam saviem vecākiem. Būt cilvēkam.
Mums jāļauj bērnam līdzdarboties. Mums jāļauj viņam saprast, ka uzticamies. Protams, tas nozīmēs, ka mūsu ikdienas solis noritēs gausāk. Noritēs nekārtīgāk. Taču arī haosu ir iespējams organizēt. «Mieru, tikai mieru!», kā teica čalis ar propelleru uz muguras – mēs veidojam attiecības un atmiņas, kas neizzudīs mūžam. Uztveriet izbērtus cepumus uz grīdas vai izlietu tomātu sulu uz paklāja kā kārtējo aktivitāti, kurā iesaistīt bērnu. Nebubini zem deguna, bet dod bērnam lupatu un kopīgiem spēkiem pieveiciet sulas pleķi. Ja tomēr tas neizdodas, nebēdājiet, jo, godīgi sakot, tas paklājs nemaz neiederējās jūsu mājas interjerā. «Bērniem ir vajadzīgi vecāki, kuri viņiem parādīs, ka mīl savus bērnus.»

«Esiet ātri, kad ir vērts būt ātriem, un esiet lēni, kad vajadzīgs lēnums. Mēģiniet dzīvot tempā, ko mūziķi dēvē par tempo giusto – īsto ātrumu.»

Karls Onorē
«Lēnuma slavinājums»

Ja vēlaties savā ikdienas dzīvē pielietot Montesori filozofiju, bet nezināt, ar ko sākt, jo informācijas pieejamība ir lielāka nekā kodolfizikas īsajā kursā, tad «Montesori mazulis» ir īstā rokasgrāmata. Simona Deivisa ir parūpējusies par to, lai teksta blāķi negultos uz mūsu jau tā noslogotajiem pleciem. «Montesori mazulis» ir iekārtots kā vide, kurā ir viegli orientēties. Katras nodaļas noslēgumā jūs sagaidīs īss apkopojums, kas liks izvairīties no «vēdergraizēm», ļaujot uzņemto informāciju sagremot vēlreiz, taču daudz pamatīgāk. Tāpat «Montesori mazulī» ir daudz izceltu vietu, kuras palīdzēs atrast noderīgu informāciju ikreiz, kad pāršķirstīsiet grāmatu. Tās vienkārši uzdursies uz jūsu acu «iesmiem» kā medījums. Taču lielākā grāmatas «Montesori mazulis» pievienotā vērtība, manuprāt, ir grāmatas noslēgumā pievienotie pielikumi – «Tā vietā, lai sacītu tā, teiksim šādi» un «Montesori aktivitāšu saraksts mazuļiem», kurā sīki un smalki aprakstīti ne tikai aktivitātei nepieciešamie materiāli, bet arī tas, kāda loma šai aktivitātei ir bērna attīstībā.
Tas nav mīts, ka tad, kad vecāki kļūst par vecvecākiem, viņu mīlestība uz mazbērniem bieži vien ir lielāka, nekā tā bijusi uz bērniem. Tā mazbērnu lutināšana vecvecākiem ir tikpat dabisks process, kā apzvanīt draugus un paziņas, lai tikai pārliecinātos, vai otrā galā kāds pacels klausuli. Tāpēc audzināsim savus bērnus tā, lai mūsu mazbērniem būtu lieliski vecāki.
Pieņemsim bērnus tādus, kādi viņi ir. Dosim viņiem iespēju būt brīviem un zinātkāriem. Dosim iespēju augt cieņpilni. Augt par atbildīgiem cilvēkiem. Taču neieslīgstiet galējības un neaizmirstiet par sevi. Arī mēs, vecāki, esam cilvēki. Atvēlēsim sev laiku arī pieaugušu cilvēku attiecībām. Sazvanīsim draugus ZOOM’ā uz vienu kafiju (ar jumtiņu).

«Jo lielāka pieredze bērnam ar īstu, mērķtiecīgu aktivitāti un problēmu risināšanu, jo noderīgāka, radošāka un iedarbīgāka kļūst viņa iztēle.»

Sūzena Stīvensone
«Priecīgais bērns»

Grāmata «Montesori mazulis» noteikti nav nekāda magoņu bulciņa, kuru apēst un pēc piecām minūtēm aizmirst (ja vien sēkliņas starp zobu spraugām par to spītīgi neatgādinās). Tas ir kārtīgs, smags ēdiens. Ilgi gremojams. Tā ir grāmata, kuru «turēt pie rokas» un atšķirt jebkurā vietā (un laikā), lai uzņemtu sev interesējošo informāciju.
Vai parādīsiet to robežu starp bērnu un pieaugušo? Aizmirsīsim par lomām. Mēs neesam aktieri. Un dzīve nav teātris. Aizmirsīsim par birkām. Mēs neesam priekšmeti. Un dzīve nav lielveikals, atlaižu nakts priekšvakarā.
Nav vienas vienotas receptes, kā izaudzināt cilvēku, taču mūsu uzdevums ir darīt visu iespējamo, lai vecumdienas nenāktos pavadīt veco ļaužu namā.
Ameriku vai velosipēda darbības principus vēlreiz no jauna atklāt jums neizdosies. Atklājiet, ko jaunu! Atklājiet savu bērnu!

Izdevējs: Latvijas Mediji, 2020;
No angļu valodas tulkojusi Gunita Mežule

«Ļaujiet bērniem būt brīviem, stimulējiet viņus, ļaujiet viņiem skraidīt pa āru lietū, ļaujiet novilkt apavus, kad viņi atrod ūdens peļķi, un, kad pļavas zāle ir rasaina, ļaujiet skraidīt pa to basām kājām, ļaujiet viņiem mierīgi atpūsties, kad koks aicina pagulēt tā ēnā, ļaujiet klaigāt un smieties, kad saule pamodina viņus no rīta tāpat kā ikvienu dzīvu būtni, kuras diena tiek iedalīta nomoda un miega posmā.»

Marija Montesori
«Atklājot bērnu»

Atpakaļ uz lapas augšu